Instinkts/Intuīcija

106195

Kārtējo reizi, kad vēlos uzreiz agresīvi sākt rakstīt visu, kas tajā galvā pa šo ilgo klusēšanas laiku ir sakrājies, bieži vien sevi pieķeru, ka ir jāraksta tajos brīžos, kad jūti, ka šis ir tas īstais brīdis, un vārdi, teikumi saliekās paši par sevi. Nav lieki jāpiedomā, nav jāiedziļinās. Grūtākais ir noformulēt to domu, ko vēlos pasniegt, jo bieži vien atduros pret to, ka galvā viss saliekas tik ātri un korekti, tiklīdz tieku pie klaviatūras, tā burti sāk skriet prom no manis, un teikumi tā vien lauzties laužās nesaprotami.

Bet šoreiz ne par to, šoreiz par to, ka es joprojām esmu neizpratnē par lietu butību, kas notiek apkārt, par vērtību skalām. Par to, ka mēs šodien dzīvojam nosacīti haotiskā laikā, kad mainās vērtības un formējas jauns pasaules modelis. Un es līdz galam nespēju saprast uz kuru pusi mēs virzamies, uz tām vērtībām, kas nav novērtejamas nevienā izteiksmē, vai tām pēc kā kāro ikviens. Pēc tām kurpītēm ar sarkanajām zolītēm, pēc tām tirkizzilajām bildēm, kas iegūtas no eksotiskām salām, pēc tām emblēmām, kas ir uz somiņām, pēc ekskluzīviem dzirkstošiem dzērieniem, pēc tiem spožajiem akmeņiem, ko liekam uz pirkstiem. Es atskatos, kā viss skrien par un ap to. Bet es redzu arī otras galejības, cilvēki vēlas atrast sevi, meklē visos iespējamos veidos, un ziniet cik daudzi ir tādi, kas ir savas dvēseles vārtus pavēruši, bet tik ļoti baidās, tik ļoti uztraucas par to, ko domās citi, kā jutisies citi, ka tomēr man ir pienākums darīt tā un tā. Nē, tavs pienākums ir būt laimīgam, būt tur, kur tu vēlies būt, būt ar to, ar ko tu vēlies būt. Dusmoties, raudāt, priecāties, lēkāt, un vēl tik daudzas un daudzas lietas, ko mēs īstenībā drīkstam darīt, nevis drīkstam, bet mums tas ir jādara. Mēs vēlamies būt abildīgi, bet tajā pašā laikā arī pieprasam no līdzcilvēkiem to, ko viņi nekad mums nespēs dot, jo viņi līdz tam nav nonākuši. Un tad mēs dusmojamies, ārdamies, tā ir iestrēguša cilvēka attīstība. Mēs uzskatam, ka mums daudzi pieder, nē, mīļie, neviens nevienam nepieder. Tev var piederēt lietas, bet ne dzīvi cilvēki, jo Dievs katru cilvēku ir apveltījis ar izvēles brīvību un tas nav apstrīdams ne pie kādiem apstākļiem. Mēs tik ļoti vēlamies ierobežot, kontrolēt, valdīt, ka esam aizmirsuši, ka pēc butības mums tā skeletu bāze ir visiem vienāda, bet tā miesa, ar ko esam laika gaitā apauguši, tā gan ir unikāla, ar savu uzskatu sistēmu, savu pagātnes bagāžu un pasaules redzējumu filtru.

Mēs vēlamies ap sevīm radīt skaistu, gaumīgu, greznu, skaudīgu, nepieejamu citiem dzīvi, sasnieguši to, bieži vien nonākam strupceļā, jo kā izrādās laime jau nav tajā, bet tad atkal notiek neatgriezeniskais, mēs vairs nespējam apstāties, un uzskatam par pienākumu turpināt radīt šo butaforisko dzīves veidu, kurā esam nelaimīgi, pamesti, nomākti. Un tas notiek vien tāpēc, ka visa sabiedrība jau sākot ģimenē, mūs sāk “rāmēt”, slīpēt, veltnēt un visādiem citādiem paņēmieniem piemēro kopējai ideoloģijai. Mēs nespējam iepazīt paši sevi, jo skrienam līdzi visam tam, ko esam redzējuši, kas mums it kā liek justies piepildītiem. Un tas tikai tāpēc, ka joprojām neesam iepazinuši paši sevi struktūras līmenī. Līdz ko tu izproti struktūru, tā visa ārējā dekorācija arī top skaidra. Jūs domājat, ka es nonācu vai nenonācu līdz šai struktūrai, teikšu godīgi, esmu pusceļā, man apkārt ir cilvēki, kas liek man bieži pārstrukturēt daudzas lietas, šie cilvēki mani velk zemē, bet kad es lienu laukā no tās iespējamās bedres, es kārtējo reizi apzinos to būtību, līdz kurai vēlos nonākt. Mana lielākā problēma ir tā, ka es vēlos ar visiem pa labam, nevienam neatteikt, jūtu atbildību par katru sīkumu, kas man neļauj elpot, bet arvien vairāk un vairāk, es sāku sevi nostādīt, ka es nevēlos barot šos cilvēkus ar savu enerģijas plūsmu un vienkārši būt pie savas nostājas, tas nāk sasodīti grūti, jo tu saņem pārmetumus, un tiklīdz tu saņem pārmetumus uz kuriem tev ir jaattaisnojas, es skaidri apzinos, ka tas cilvēks nav vēlējis man labāko patiesi no visas sirds. Tas, kas likās neredzams pēkšņi man kļūst acīmredzams. Šie cilvēki kultivē sauso teoriju, bet dzīvības sula viņos nerit, un agrāk vai vēlāk viņi līdz tam nonāks. Apskaidrība atnāks arī līdz viņiem, galvenais ir pašam nepazust un neiegrimt tajās dzīlēs.

Ziniet, mēs skaļi sakam, nu kas tu par cilvēku, nu kā, vinš kā cilvēks spēj ko tādu teikt, darīt, es lielāko daļu uzskatu par ļautiņiem, ļautiņi no tā lielā pūļa. Jo pēc manām domām, cilvēks ir tas, kas zina, ko viņš grib, kāpēc viņš dzīvo un dara to ar azartu, prieku un mīlestību. Tādu cilvēku vada brīva izvēle, brīva griba un mērķtiecība. Un nejauksim te tās lietas, bet es zinu, ka es vēlos ģimeni, darbu, māju utt., nē lietas būtība ir tā, kas galu galā ir tas, kas tev liek justies labi. Jā, mums ir jāpabaro bērni, jā mums ir jaiziet pie friziera, jā mums ir jābūt jumtam virs galvas, nekritīsim galejībās, bet paskatīsimies plašākā mērogā. Savādāk mēs balstamies uz tiem rāmjiem, veltnēm, kas mūsos ir ieliktas no mazotnes un no sabiedrības uzspiestām dogmām.

Es tomēr negribu, bet tomēr dalu to pūli divās daļās, mīlestības puse un otra teiksim tā pretinieku puse. Par mīlestības pusi jautājumu nav, kaut gan noteikti daudziem būs ko teikt, no mīlestības nepaēdīsi, no mīlestības neapausi kājas, bet protams, ka mīlestība jums nesniegs visu to, fakts ir tāds, to visu var darīt caur mīlestību, lūk ir tā lielākā atšķirība. Un tā pretinieku daļa ir tā, kas šodien dzīvo radītās mākslīgās realitātes tīmeklī. Un šī realitāte ir dzīvot spējīga tikai tik tālu, cik tālu dzīves jautājumus spēj risināt ārējais instruments – nauda. Un tagad būs, nu bet tā ir ļoti nozīmīga, tā tomēr nodrošina daudzas mūsu komforta lietas. Bet protams, es nemaz pat to nenoliedzu, es pati skrienu šajā laikā ar putām mutē, lai paspētu sadarīt visus darbus, es brīvdienās pat neatgūstu elpu, jo pat tajās skrienu, jā jo man ir būtiski sniegt sev vismaz primitīvo komfortu, kurā es jūtos labi, aiziet pie manikīres, iedzert vīnu, iegādāties sev kleitu šajā tveicē, jā arī man ir šīs lietas, tikai es to daru caur mīlestību, bieži vien nāk grūti tā mīlestība, jo nogurums dod savu, un ja neatliek laika atgūt to iztukšoto atpakaļ, tad pa retam nobirst arī kāda asara, no tā, ka vienkārši ir par daudz, bet tas nevienā brīdī man nav licis apstāties vai nolaist rokas. Es mēdzu arī padusmoties, sapūsties,ka neatrodu laiku, lai vismaz pasauļotots, un varu bez vārdiem, likt noprast saviem mājiniekiem, ka ar manīm labāk nerunāt. Bet mani tuvie ir apbrīnojami cilvēki, mana otra puse, ir tā, kas spēs ar savu apskāvienu, bez vārdiem atgādināt to, ka visa pamatā esam mīlestības iekļauti. Man tas nozīmē daudz. (Paldies, tev par to)

Ar to es gribēju teikt, ka galvenais ir saprast, ka labais un ļaunais ir vienas medaļas divas puses. Un tiklīdz tu apjaut, ka tas ir viens veselums, tā tu spēj pieņemt sevi un savu dzīvi, kurā neviens un nekas nedominē. Iemācīties dzīvot bez aizspriedumiem, jo kur ir aizspriedumi, tur nav brīvības. Kur nav brīvības, tur nav patiesuma un mīlestības. Un tas šobrīd ir sastopams pilnīgi uz katra stūra, diemžēl.

Laikam svarīgākais, ko es vēlējos pateikt īstenībā ir tik vien, ka sievietes ir skaistas kā mākslas darbi jau pēc savas būtības vien.  Un cik bieži pašas sievietes šodien ar savām uzmācīgām iedomām klaiņo pa skaistuma kabinetiem, gribēdamas pārspēt Dievu viņa paša meistardarbā. Pareizāk būtu piekrist domai, ka nav neglītu sieviešu. Ir tikai slikti finansētas, kas gluži vienkārši nozīmē nenovērtētas. Te es nevēlos ieslīgt dziļāk, jo zinu, ka būs tie, kas braši uzlocīs piedurknes un teiks, nu jā viņām to vien tiki vajag, nē, viņām vajag rūpes, viņas strādā katru dienu, vienalga vai algotu darbu, vai auklē mājās bērnus(jūs, esat apbrīnojamas manā skatījumā), gatavo, uzkopj māju, gludina un cietina krekla apkaklītes, mēģina saplānot kopējās brīvdienas, viņa vēlas tikai tavu attieksmi. Un vīrietis, kuram augsts ir instinkta līmenis, spēj noslāpēt sievietes intuīciju, intuīciju, kas īstenībā viņam ir ļoti nepieciešama no viņas, jo tā spēj paveikt lielus darbus. Vairojat vīrieši savu instinktu un ļaujat, lai sieviete dalās ar savu intuīciju.

Ar tādu noti arī šodien vēlos nobeigt, esat mākslas darbi, ja Jūs neatzīst kā unikālu, tad uzdodiet sev jautājumu, ko Jūs vēl tur darat?

Ar cieņu, šajā tveicē, Sanita!

 

 

 

Advertisements

Īstā un vienīgā…

Es ikdienas steigā mēdzu aizdomāties, mēdzu piebāzt jau tā noslogoto prātu ar it kā nevajadzīgām domām, prātoju, izsecinu, aizdomājos par visu un tajā pat laikā par it neko. Pēdējā krosa laikā aizdomājos par to, kā mēs izvēlamies sev otrās puses, kā notiek apstākļu sakritība, kā mēs izvēlamies tos, kas mūs it kā nekad nav saistījuši, bet dziļi zemapziņā jau sen viss izvēlēts, paklausoties un papētot to, kas notiek apkārt ir daudzi faktori, kas spēj atklāti pateikt par cilvēkiem. Nesen esmu izgājusi vienu semināru, kur bija padziļināti pētītas attiecības, gan no fiziskā, gan garīgā skatu punkta, semināru apmeklēja arī pāri, un divu mēnešu garumā pētīju, cik tomēr dzīvē pāri neapzināti savām spējām, izvēlas sev blakus pāri, kas ir līdzīgi viens otram, un Jūs nespējat iedomāties, kā uzacu forma, deguns, vaigu kauli, kustības, žesti spēj novienot pāri un būt identiski vienādiem, man tas bija apbrīnojami, ko uztvēru kā kaut ko skaistu un neizskaidrojamu. Ilgi domāju vai mana puse ir līdzīga man un vai es līdzīga viņam, bet stāsts ne par to. Stāsts par to, ko un kā mēs izvēlamies.

Un tieši no vīriešu puses. Skrienot krosu domāju, ka cilvēkus īstenībā var iedalīt pēc dažādām kategorijām, tā pat aizdomājos, ka var iedalīt vīriešus, pēc tā, kā tie izvēlas sev sievietes. Būs vīrieši, kuriem būs svarīga blakus skaista(vizuāli), nospodrināta, gludiem, koptiem matiem, gludu un vienmēr mirdzošu sejas āda, koptiem nagiem, slaidu augumu, tādu kuru “it kā” iekārotu ikviens vīrietis, uz kuru atskatītos, Jūs saprotat par ko es runāju. Neticēsiet, bet arī es uz tādām atskatos un savā ziņā nobrīnos, kā to var dabūt gatavu, kāds ir viņu noslēpums. Bet visvairāk man lika aizdomāties tas, ka īstenībā vīrietis, kuram blakus ir tāda sieviete, pašvērtejuma skala aug no tā, ka viņa sievieti iekāro cits vīrietis, tavas sievietes miesu vēlas kāds cits, un viņiem tas liek justies labākam, vērtīgākam, ietekmīgākam, kaut gan viņš pat neaizdomājas cik liels purvs ir viņa galvā, cik īstenībā zems ir viņa pašvērtējums. Ir protams daudzi faktori, kāpēc tiek izvēlētas tādas, kas viņiem liek to darīt, bet cik ļoti daudz no tā var saredzēt, būtību tam visam.

Ir vīrieši kuriem ir svarīgi blakus izglītota un patstāvīga sieviete, ir vīrieši, kuriem blakus ir vajadzīga sieviete, kas dzemdēs viņam bērnus un audzinās tos, ir vīrieši, kuriem vajag blakus, kādu, kas aizvietos māti, kas par viņu ir rūpējusies. Bet es novēlu ikvienai būt blakus tādam vīrietim, kurš pieņems Jūs tādu, kāda Jūs esat, skaista vai ne tik skaista, izglītota vai tomēr ne tik izglītota, gludu seju vai ne tik gludu, klusējošu vai tomēr skaļu un par sevīm pastāvošu, zinātkāru vai tomēr mierpilnu. Es novēlu Jums to, lai Jums blakus ir tāds, kurš neskatās uz to, uz ko skatās visi, lūk tas ir normāli, pēc manām domām. Protams, jebkura meitene var būt valdzinoša, viņai tikai mierīgi jāstāv un jaizskatās dumjai, viss lielais noslēpmus. Nē, mīļās parādat savus parazītus un Jūs sapratīsiet, kas īsti Jums ir blakus, atklājat savas kārtis, esat īstas un patiesas.

Esat skaistas Jūs visas, ar krunciņām vai bez tām, slaidas vai mazliet ņammīgākas, esiet mīlētas savā izpausmē, un nenonieciniet sevi, Jūs esat apbrīnas vērtas!

Ar cieņu, Sanita

 

couple-romance-relationship-kiss-pixabay-691995_1280-770x470

*** taureņi vēderā ***

Rīta dzestrums vairs tā nemulsina, jo diena iesilst tik ātri, kad sasilda mūs ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, un redzot prieku un laimi apkārt un izjūtot to arī sevī.

Viss grozās par un ap silto laiku šobrīd, un ķeram mēs to lieliem elpas vilcieniem, kāds atsāk sportot aktīvāk, kāds kaļ jaunus, grandiozus plānus, kāds ir sajutis mīlestību.

Mīlestība mūs spēj mainīt uz visiem 100, tur nevar nepiekrist, un kad blakus ir cilvēks, kas to visu paspilgtina, mēs nemanāmi pazūdam no visa apkārtējā un sākam lidināties pāris centimetrus virs zemes, šīs sajūtas ir pasakainas, tām ir jābūt visu laiku, protams ir lietas, kas mūs spēj cittreiz piezemēt tuvāk zemei, bet pašu spēkos ir vienmēr atkal un atkal pacelties virs tās.

Mīlestība tā ir, kad tevi izvēlas, katru dienu, tikai un vienīgi tevi. Visa būtība ir mīlestībā, un mīlestība tā ir, būt izvēlētam. Mīlēt, tātad izvēlēties vienu un to pašu cilvēku ar tūkstots un vienu nepilnību. Visa saistība ir tikai un vienīgi attiecināma uz šo brīdi šeit un tagad, uzdodot sev vienu jautājumu: Izvēlēšos vai es tevi rītdien, ja ar mani notiks tas un tas? Vai izvēlēšos es tevi, ja pēkšņi kļūšu bagāts vai nabags, ja mana ģimene pārvāksies uz citu valsti, ja sāksi man vēltīt mazāk laika. Mīlestība, tie nav skaļi vārdi un izdevīgi nosacījumi, tā ir spēcīga saistība. Tas ir kaut kas nozīmīgs, bez robežām un vispasaulīgs. Mīlestība tā ir tā, no kā nedrīkst atteikties savu iegribu dēļ. Mīlestība tā nav vienkārši ikdienas sastāvdaļa, ar ko dalīt savu laiku, prieku, bēdu vai gūltu. Mīlestība, tā ir vēlme dot pašu sevi ar izraudzīto cilvēku tālā nākotnē. Mīlestība, tā ir izvēle un pārliecība par savu izvēli. Un ja nav pārliecības, tad tā nav jūsu izvēle. Un ja tā nav jūsu izvēle, tad tā nav arī jūsu mīlestība. Bet laimīgs ir tas, kuru izvēlas un izvēlas neskatoties ne uz ko. Viss ir pavisam vienkārši. Viens vārds, seši burti! Izvēle!

Cik lieliskas ir sajūtas, kad jums ir iespēja skatities uz otro pusi, kas ir jums blakus, jūs nopētat katru rieviņu, lūpu kaktiņus, vaigus, skropstu garumu un biezumu, un apzinaties, ka izvēle ir izdarīta. Jūs jūtaties piepildīts un pārliecināts, sirdi silda tas, kur jūs raugāties.

Un saprotat, ka viss vienkāršākās lietas, spēj jums justies tieši tā, kā jūs sen esat to gaidījuši. Un saprotat, ka nav svarīgi ko cilvēks ir gatavs jums dot, bet no kā viņš ir gatavs atteikties jūsu dēļ.

Un fakts: Nekas nesmaržo tik pasakaini, ka jūsu otra puse, ko jūs mīlat!

Un vienmēr ir jaatceras, kad mēs baidāmies mīlēt, tas ir kā baidīties no augstuma, pareizi? Mēs tikai baidāmies nokrist un sasisties! Nebaidies, un nepastājies, izvēle ir tavās rokās!

 

Ar cieņu, Sanita Gaudzēja

1b3c4be9c22cc986832548cf3a32ca58

Sāta sajūta…

Laiks skrien vēja ātrumā, un nemanot piezadzies arī pavasaris, lai arī sniega kārtas mūs periodiski vēl pārsteidz, tad gājputni virs galvām liek tomēr apjaust, ka vasara ir rokas stiepiena attālumā.

Ikdienas steigā esmu apjautusi, ka sirdslietām paliek arvien mazāk un mazāk laika, no vienas puses tas ļoti sarūgtina, no otras puses es apzinos, ka tas ir tikai šobrīd uz īsu brīdi. Bija mirklis, kad es kā mērkaķis biju ieķērusies visos zaros un nevienu nelaidu vaļā, jo likās viss ir svarīgs, kaut gan tagad apzinos, ka tās bija maldinošas domas. Uz doto brīdi es ķeru visu, ko man sniedz dzīve, arī ja ir jaizvēlas, es izvēlos, un pēc laika apzinos, ka tā ir pat labāk. Katra diena ir jaunu emociju pilna, un katras emocijas ir tik piesātinātas, ka tās vēl ir paliekošas uz ilgu laiku.

Bet stāsts ne par to, vairāk manas domas virzās uz to, kā mēs savā galvā spējam uztvert lietas, kuras tā nav jauztver. Mums ir lieliskas dotības sagrozīt lietu būtību tik sarežģīti, ka beigās jau paši esam sapinušies savos tīklos. Un ir brīži, kad mēs pat to apzināmies, bet nezinam kā to sevī iznīdēt. Kā lai beidzam analizēt, saasināt, sarunāt, sadomāt utt.?

Ir skaidrs, ka daudzas šīs lietas mums nāk no ģimenēm, attiecībām, bērniem, darba pienākumiem utt., mēs izveidojam mākslīgi skaistas fasādes, kaut gan caurules ir aizsērējušas, un satura tam nav nekāda. Apsveru domu, ka mūsdienu pasaulē esam aizmaldījušies, esam aizgājuši pavisam uz citu virzienu, uz to ceļu, pa kuru mums pavisam noteikti nebija jāiet. Nespējam vairs no tā visa, ko mums sniedz mūsdienu sadzīve sajust sāta sajūtu, jo visu laiku ir par maz. Skarbi, bet fakts. Mēs dzenamies pakaļ tam, kas mums beigās nemaz nav nepieciešams un beigās prieku no tā negūstam.

Sākumā liekas, ka esam to sātu sasnieguši, bet laika gaitā arī šī sajūta sāk notrulināties, un prieku negūstam, sākam sev nepatīk, sāk ikviena mazāka lieta kaitināt un daudzas citas ainas, kas mums lielākajai daļai ir zināmas.

Neesmu kaut kas, kas spētu kaut ko pamācīt vai ieteikt, ka tagad ir jādara tā un tad viss būs labi. Nekādā gadījumā, arī man ir daudz jautājumu.

Bet vienu es zinu, ja es ilgi skatos spogulī un saskatu vismaz kādu daļu no tā, kas man patīk tajā spoguļattēlā, tad es zinu, ka dodos pareizajā virzienā.

Lai Jums šajos skaistajos svētkos, sanāk apstāties un sajust, sajust prieku un to, kas sniedz jums sajūtas, kas jūsos raisa pārmaiņas!

Baudiet un tveriet sātu!

Mans sākums un manas beigas!

-Tuk, tuk! -Kas tur klauvē? -Tas es, decembris!

Jā, iedomājaties, cik ātri skrien laiks, kad atkal jau ir klāt decembris, šogad liekas tas pienācis izteikti lielā ātrumā, un īstenībā, man šis gads ir bijis tik piesātināts, tik pateicīgs, tik pretīmnākošs. Katra diena man ir sniegusi tik daudz un dažādu emociju, katra no tām nozīmīga, katra īpaša un neatkārtojama. Esmu ilgi domājusi, centusies izzināt, kaut ko jaunu izlasīt, un tad pienāca brīdis, kad tas bija jaizmanto ne tikai teorētiski, bet beidzot arī lielā prakse jaiziet, uz doto brīdi jūtos kā pirmklasniece, kas vēl nespēj īsti nosēdēt skolā un cītīgi pildīt visus mājasdarbus. Sākums grūts, bet nu jau tas viss liekas tik daudzsološs, ka esmu pārsteigta par rezultātiem, un tiklīdz tiek tie pamanīti, arī motivācija ir augusi un pati jūtos lieliski, kad ir sanācis nokārtot pirmo pārbaudes darbu. Sajūtas tajā brīdī ir neizsakāmas, kad vienlaicīgi ir gan satraukums, gan laime! Es zinu, ka katram no mums kādreiz pienāks tas brīdis, kad mēs apstāsimies, palūkosimies apkārt un pieņemsim sevi pilnvērtīgi tieši tādus kādi esam, jo mēs esam neatkārtojami, palūkojoties, mēs novērtēsim visu, kas ar mums ir noticis, lai kas tas arī būtu. Zinu, ka mums katram ir savs ceļš ejams, bet ir tik svarīgi nezaudēt viengabalainību, izdzīvošanas dēļ upurēt labestību un apgūt izturēšanos, kas ir pārāka attiecībā pret pārējiem. Man ir vēl daudz kas apgūstams, bet ticība savai unikalitātei ir ticība savai nevainojamībai. Jā, kāds teiks, neviens nav ideāls, nevainojams, protams, to var teikt, bet ziniet, ja mēs šaubamies paši par sevīm, ja paši sev neticam, tad kurš to dara mūsu vietā. Cik daudziem no jums, jūsu dzīvē ienāk cilvēks, kas jūs pieņem tādus kādi jūs esat, sākums daudziem ir daudzsološs, un tad paiet laiks, kad jums sāk nepatikt kādas īpašības vai pilnībā jebkas, kas sāk jūs kaitināt, bet lietas būtība jau ir tajā, ka jūs jau viļaties tajā, ko esat idealizējuši savos prātos, un tā ir tā lielākā kļūda. Attiecību ziņā, es protams nevaru būt paraugs, es tikai varu padalīties ar savu redzējumu un pieredzi.

Attiecībās ir jābūt ticībai, lielai ticībai jūsu nākotnei, jums ir jāiemācās būt vienam veselam. Jums vienam otram nav nekas jāpierāda, jo skaistums ir redzams, prāts dzirdams, bet sirds siltums jūtams. Mums īstie ir tie, ar kuriem stundām varam runāt par neko, ar ko ir labi arī vienkārši klusējot, īstais, kura sāpe ir sāpīgāka par savējo. Attiecībās nemēdz tā būt, ka nav laika vai noskaņojuma, var nebūt tikai vēlēšanās. Esiet kopā ar tiem, kas uz jums skatas kā uz kaut ko maģisku un ja tas jūs dara laimīgu, tad neviena cita domām nav nekādas nozīmes.

Es zinu tikai to, ka arī dimantiem ir nācies apbružāties dubļos, vet arī dubļos tie ir un paliek dimanti, bet putekļi, kas pacēlušies debesīs, tā arī paliek par putekļiem. Un no simtiem tiem, kas runā skaisti, es izvēlējos to, kas klusējot dara! Un, lai cik tas dīvaini vai salkani skanētu, es zinu, ka: “Tu esi mans sākums, un manas beigas”!

-Dzirdi? Sirds sitās

-Tava vai mana?

-Mūsu ♥️

Dziļā cienā iesoļojot, Sanita!

– apkārtējie –

Ar katru dienu, dienas kļūst īsākas un vakari garāki, no vienas puses mazliet nogurdinoši, no otras puses arī tāds laiks mums ir nepieciešams, mēs spējam vairāk laika pavadīt ar tuvajiem, jo kārtējos vakaros vai nedēļas nogalēs neskrienam uz ik vakara, it kā nozīmīgu pasākumu, bet gan vēlamies ieritināties zem pleda, blakus saviem mīļajiem. Un tajos brīžos tu saproti, ka neko vairāk nemaz nevajag, ka viss kas tev ir nepieciešams ir tev blakus.

Protams, cittreiz trūkst kāda cilvēka tajā brīdī, vai iespējams kāds ir viens un skumst savā vientulībā, bet arī tāds posms ir nepieciešams.

Mums šajos garajos vakaros ir iespēja daudz ko saprast, sadzirdēt un saredzēt. Kāds vienkārši gaida mieru, kāds noskatās uz saviem aktīvajiem bērniem un priecājas par viņu naivumu pret dzīvi, kas pagaidām tiem ir, kāds slepus pēta savu mīļoto blakus un apzinās, ka pilnai laimei ir VISS.

Mums ir iespēja novērtēt to ko varbūt “aktīvajā” sezonā, skrienot uz visām pusēm nesaredzam.

Šodien kāds cilvēks, kas man atvēra acis uz dzīvi, skaļi izteicās, ka es propogandēju, ka esmu reāli advancēta dzīves pazinēja un spriedelētāja. Lika aizdomāties, cik ļoti cilvēks ir tumsnējs un spēj spriest par manām dzīves pieredzēm, nepamanot savējās. Un, es pavisam noteikti zinu, ka es nemaz nevaru būt advancētas dzīves pazinēja, jo man vēl daudz kas ir izzināms, un ja es vien zinātu, kas sekos tālāk, un ko es no tā iegūšu.

Tāpēc, es skaidri varu teikt, ka manas šīs saucamās “propagandas” vai “spriedelēšanas”, nav ieteikumi vai formulas, kas ir jaizmanto savā dzīvē, es dalos ar SAVU pieredzi, un iespējams, ka kādreiz kādam no Jums tās noderēs.

Vienmēr būs cilvēki, kas apstākļu dēļ no Jūsu dzīves nepazudīs, pieņemiet viņus tādi, kādi viņi ir, piedodiet viņiem, lai cik tas smagi būtu, jo ticiet man viņi nav tā vērti, viņi ir kā putekļi, kas vienkārši ik pa laikam sakrājās kādās vietās un tad atgādina par sevi, bet Jūs tos putekļus satīriet un izmetiet, jo Jums šī netīrība nav vajadzīga, jo īpaši Jūsu mājās, kur esat laimīgi.

Ziniet klusēšana ir zelts, bet zelta vērtē ir cittreiz nostāties pozīcijā, kur noteicēji esat jūs, jo vienmēr atceraties, nevienam nav tiesības lemt pār jums, jūsu dzīvi. Jo uzvarētājs vispirms uzvar un tikai tad dodas arēnā, bet pārējie dodas arēnā un tad mēģina saprast, ko darīt. Un ticiet man, to “pārējo” ir ļoti daudz.

Tagad ieritinaties mīļajiem ciešāk blakus, uzraujat sev virsū pledu un sajūtat to, ko Jums neviens, nekad šajā dzīve nav sniedzis, rūpes un atbalstu!

Paldies visiem augstāk stāvošajiem par visu, kas man ir bijis, kas man ir un vēl būs!

Atvieglojums

IMG_4770

Šosezon, man dikti ir aizķērusies skriešana, un visvairāk tieši uz rudeni. Nemāku to izskaidrot, jo skrienu jau ilgus gadus, bet šogad ir īpaši skriet, vai tāpēc, ka manā dzīvē ir notikušas lielas pārmaiņas, bet ar visām tām, es nekad neaizmirsu sportot, vai tāpēc, ka no pierīgas dzīves, esmu jau iedzīvojusies Rīgas centrā, un jūtos tik viegli un atbrīvoti, kad man ir dota iespēja izbaudīt Rīgas ielas, cittreiz skrienot lielākus, apjomīgākus maršrutus, cittreiz īsākus, bet tik pat baudāmus. Es izbaudu pilnībā katru minūti, kad skrienu, un katru minūti manas domas neatslēdzas, bet arī neiespringst. Skrienot, es spēju izjust sevi vislabāk, jo lai spētu ilgāk skriet, un mazāk nogurt, ļoti jāieklausās savā ķermenī, un aizvien vairāk es zinu, ko no manis tas prasa.

Bet tas laiks, kas man tiek dots, man tas ir īpašs, jo es atrodu laiku, lai apdomātu, pārdomātu, izdomātu visu, kas ir saistīts par un ap mani. Es spēju nokļūt līdz daudzām atbildēm, bieži vien vēl turpinu tās analizēt, kad jau esmu bijusi dušā, un jau ikdienas rutīnā sēžot pie kafijas, daru ikdienas lietas. Bet šajās apjausmās ir tik daudz atbilžu, ir tik daudz skaidru redzējumu, par daudziem redzējumiem man māca šaubas, tos noteikti citi nesapratīs. Un tad arvien vairāk sāku apjaust, ka man nav nepieciešamība uztraukties par to, ko domās citi, vai kā citi jutīsies. Vai nu viņi to pieņems, vai vienkārši laika gaitā mūsu ceļi šķirsies, un par lielu izbrīnu man, kas skan mazliet dīvaini, bet es par šīm atklāsmēm jutu mežonīgu atvieglojumu. Atvieglojumu par to, ka man nebūs jāpakārtojas šiem cilvēkiem, atvieglojumu par to, ka es beidzot saņēmos un to izdarīju, es jūtu brīvību sevī, un jo vairāk es to apzinos, jo brīvāka es kļuvu, un arvien mazāk saprotu, ka man šos cilvēkus nav vēlmes satikt. Es jūtu atvieglojumu, kad mana mammas nedēļa ir beigusies, jo es zinu, ka tagad būs laiks man, es veicu dziļu ieelpu, jo zinu, ka savas rūpes attiecībā uz savu meitu es pilnvērtīgi pildu, un tagad man atkal ir laiks, lai es atgūtu atpakaļ to, ko sniedzu, un tas dod brīvību. Es cenšos ar visiem pa labam, būt līdzjūtīga, bet kad veikalā pie kases, man priekšā klients piektdienā dikti skarbi izsakās pārdevējai, kas cenšas savaldīt savu aizvainojumu, pienākot manai kārtai, es sāku uzjautrināt pārdevēju, un savā ziņā, izsmiet klientu/vīrieti – bubinātāju, no kā viņam paliek kauns, bet es ar pārdevēju sasmaidamies un novēlam jauku dienu viena otrai, es jutu atvieglojumu, ka nepaturēju ciet savu muti, un liku aizdomāties “bubināmajam” klientam. Būdama visu dzīvi katoliete, es labprātāk apmeklēju luterāņu baznīcu, un es par to nekaunos, bet jūtu atvieglojumu, jo nespiežu sev darīt to, ko citi uzskata par nepieņemamu. Un katram brīvam cilvēkam būtu jāsaprot, ka ikkatrai reliģijai ir tik daudz dažādu sekotāju un cik sekli būtu spriest par visu reliģiju vai cilvēku, vien iepazīstot tās sekotājus. Es jūtu atvieglojumu, ka man ir brīvas izvēles iespējas.

Izkopjot šos atvieglojumus, sāku just savus sirdpukstus, kas ļauj man būt brīvai, kas ļauj man pastāvēt par to, kas man ir svarīgs, un es zinu, ka manas domas nesakritīs ar citu domām, bet ar atvieglojumu es sev saku, ka man vienalga, jo lai būtu brīva, man ir jāiemācās klausīt savai sirdsbalsij, nevis ieslēgt prātu, kurš tajā bridī cenšas izdabāt visiem citiem. Es ļoti cenšos sadraudzēties ar prāta untumiem, mums sokas raibi, bet produktīvi. Es jūsmoju par saviem atvieglojumiem, jo svarīgākie cilvēki man blakus pieņem tos, un lai cik tas dīvaini skanētu, arī ar viņiem mums tie sakrīt. Esmu pateicīga, ka man dzīve ir sniegusi šos cilvēkus, es viņus augsti vērtēju, un arvien vairāk esot kopā, es jūtos ar viņiem brīva, atvieglota un nepiespiesta!

Manās acīs, daudzi cilvēki nespēj un nemāk būt brīvi, viņi uzskata, ka fiziskā brīvība ir tā, kas dara dvēseli brīvu, bet neaizdomājas, ka ar saviem vārdiem to patiesībā nocietina. Un ja es apjaušu, ka ar šiem cilvēkiem es jūtos tā, it kā viņiem ar manīm ir grūti, es vienkārši turos pa gabalu, un tas sniedz atvieglojumu. Un turos pie tā, ja mēs kādu zaudējam, bet atrodam paši sevi, tad mēs esam lielākie uzvarētāji. Un atceraties, ka tie, kas mēra visu ar atzīmju palīdzību “labi-slikti”, ir tikai izstrādes procesā uz brīvību!

Ar cieņu, Jūsu Sanita!

 

Kad vasaras dzestrums, liek pamosties…

 

Kārtējais darba dienas rīts, klasiski pieņemtais ikdienas rituāls – rīta kafija. Un, kad sajūtu jau kafijas smaržu, apzināti sāku pētīt, kas notiek laukā pa logu, kāds nesteidzīgi soļo uz auto, kāds steigšus skrien uz darbu, lai precīzā laikā atrastos jau savā darba vietā. Nevienā nav redzams tas, vai viņi sajūt šīs pēdējās vasaras dienas, rudens tuvošanos, vai jūt to dzestrumu, ko es redzu un jūtu, pat neizejot uz terases. Cits neko nesaredz tajā, cits noskurbinās, cits dusmojās. Es aizdomājos, jo šie rīti ļauj man pamosties, ļauj būt možākai, un ļauj būt domās ar sevīm, lai saprastu, ko sajūtas saka manai sirdij, vai tas ir mirkļa uzplaiksnījums, vai tās ir emociju piepildītas domas. Daudz ko, es spēju dēļ šī dzestruma izprast, daudz kur man nāk apskaidrība, kas ir tas, ko vēlas mana sirds. Un sirds vēlas vienlaikus gan daudz, gan pavisam maz, mazu, sīkumainu lietiņu. Vismazākā lietiņa, ko vēlos, atgādina man par cilvēcīgumu cilvēkos, cik daudzos tas ir izzudis, lielās lietas man atgādina, ka vēlmēm var arī nebūt robežu, ka spējam iekrist galejībās, no kurām nespējam izlīst laukā. Es katrā lietā, gan mazā, gan lielā saskatu, labo un slikto. Bet skaidri apjaušu, ka tas, kas man ir labs, otram būs slikts, un kas slikts, otram labs. Dzīvē ir tik daudz šo dvēseļu, ar tik daudzām atšķirībām, un lielākoties es no tām mācos, mācos visu, katrs satiktais, man ir bijis skolotājs, ir brīži, kad es to saprotu tikai pēc tam, ir brīži, kad es to saprotu uzreiz. Un tas viss, man ir iemācījis but pateicīgai. Un dzestrums man liek atgādināt, ka jauki vārdi nemaksā neko, un ir laiks tos pielietot. Zinu, ka daudzi domā, vēl ir daudz laika, bet izej rītdien laukā tā paagrāk, kad daba vēl ir pusmiegā, kad dzīvās radības vēl pošas darbiem, apstājies, nesteidzoties ļauj lai caur tevīm izplūst šis dzestrais gaiss, sajūti, kā tas pieskaras tavai ādai, kā tas noglāsta tavus matus, kā tas kņudina vaigus, tajā bridī, kad ļausi tam iziet, īstenībā sapratīsi, ka tā laika nemaz tik daudz nav. Tāpēc izmanto to, ko šobrīd tas tev dod, ja uzskati, ka tā ir jādara, tad dari, ja tas tev liek baidīties, tad zini, tu pavisam noteikti esi uz pareizā cela. Esam pieraduši, katru nedēļu gaidīt 5dienu, katru gadu vasaru un visu dzīvi laimi. Laime ir mūsos jau no pirmsākumiem. Un rīta dzestrumā, apstājoties, kad beidzot saņemsies un dziļi ieelposi, uzdod sev jautājumu: ” Vai tu atceries, kas tu biji, pirms pasaule pateica tev, par ko tev jākļūst?” . Ļauj, lai plūst, ļauj, lai atsvaidzina, ļauj, lai dod otru elpu, jo, mēs esam tā vērti!

 

20776513_1986780664717892_4387737917832042175_o

Ar cieņu un vasaras dzestrumu sejā, Sanita!

Photo: Viesturs Jūgs

“Īstie”

Screen Shot 2017-03-07 at 4.54.30 PM

Ilgi gaidītais mirklis, pēc kāda laika klusuma, klusuma brīža, kurā es spēju apjaust daudzas lietas, sastapt īstus cilvēkus, piedot un pieņemt savu līdzcilvēku liekulību un melus, iemācīties patiesi “piedot” un saskatīt laimi, tad, kad tu to vismazāk gaidi. No jauna sākt elpot, no jauna priecāties, no jauna būt atkal par to, kas es vienmēr esmu bijusi, no jauna mīlēt, un tik daudzas un šķietami vienkārši primitīvas lietas atkal spēj manī radīt neizsakāmas emocijas, emocijas, kas manā galvā eksplodē kā Jaunā gada salūts, kas raisa vārdos neizsakāmas emocijas, jūtas. Un izvērtējot šo emociju virpuli, es atkal spēju sajust to meiteni sevī, kas bija pēdējos gados kaut kur nomaldījusies, kaut kur aizmukusi, paslēpusies zem tās čaulas, ko pārējie vēlējās redzēt, bet nemaz nejautājot vai tas ir tas, kas man ir vajadzīgs. Mums ir jābūt pateicīgiem par visu, kas mums tika dots, un par visu, kas mums tika atņemts, esmu dziļi sevī, pārliecināta par savu pārliecību, ka par to visu es esmu pateicīga, bez jebkādām šaubām, es spēju paceltu galvu pateikt paldies visam, kas ar manīm noticis, jo apzinos, ka es nebūtu nonākusi tagad tur, kur es šobrīd esmu. Es nebūtu atkal sastapusi sevī meiteni, kas gaidīja, kad tā atkal spēs izlauzties.

Mēs bieži vien vēlamies parādīt sevi pilnībā, bet ir vērts atcerēties, ka ne visi ir pelnījuši zināt Jūs īstos, un Jūsu gudrākais solis ir ļaut, lai viņi kritizē to, ko viņi domā, kas Jūs esat. Un Jūs pamanīsiet, ka pavadītais laiks ar šiem cilvēkiem ir kā mūžība, bet kaut kur ir cilvēks/i ar kuriem pavadītas niecīgas 2h liks justies kā īsam mirklim. Jūs sākat apjaust, ka šis ilgi pavadītais laiks ir bijis pilns vientulības, jo Jūs neesat bijuši saprasti. Par ko noteikti tiksiet nosodīti, bet vienmēr atceraties, nevainojat sevi nevienā brīdī, nevienā situācijā, jo tajos brīžos Jūs darījāt tā, kā Jūs uzskatījāt par pareizu, nav nozīmes kas tajā brīdī bija pareizs vai nepareizs, jo galu galā nav vienas pareizas tasinības. Un tad mēs domājam, ka mums būs sliktāk bez dažiem cilvēkiem, bet īstenībā atklājas, ka tomēr ir kļuvis labāk. Un mēs beidzot spējam būt tādi, kādi vēlamies būt, nevis tādi, kādus mūs citi grib redzēt. Tu beidzot spēj smieties, beidzot priecāties un būt mierā ar sevīm, jo beidzot esam spējuši iemācīties aizvērt garlaicīgu grāmatu, aiziet no sliktas filmas un šķirties no cilvēkiem, kuri mūs neciena.

Neapšaubāmi, mums tiek sniegtas mācību stundas aiz mācību stundām, kļūdas aiz kļūdām, un tad mēs nokļūstam sūrajā realitātē, kurā mēs ieraugam vietas, kurās esam nokļūdījušies, un dzīve mums sit pa pieri tad, kad mēs spītīgi neievērojam pērienus pa dibenu. Bet mūsos ir apzināta vēlme neatgriezties atpakaļ pagātnē un nelabot šīs kļūdas, jo ja jau reiz mūsu spēkos nav mainīt laiku, tad kādēļ gan censties labot kļūdu, kas jau ir notikusi? Kļūda jau ir paveikta un ir vērtīgi to atcerēties, kad atskatamies atpakaļ. Jā, sāpes ir neizbēgamas, bet ciešanas nav obligātas.

Un tad mūsos parādās ticība, ticība sev, savai unikalitātei, savai nevainojamībai. Kādos dzīves posmos, mēs saskaramies ar to, kam neesam bijuši gatavi. Bet tas viss, mūs ir stiprinājis un licis nevis sevi ierobežot, bet būt līdzsvarā ar sevīm. Mēs kļūstam brīvi, un brīnišķīgākais šajā brīvībā ir tas, ka mēs esam nevainojami. Protams, mēs vēlamies nokļūt uzreiz uz pašu augstāko virsotni, bet laime ir tikmēr, kamēs mēs esam ceļā uz virsotni, nevis tad, kad mēs jau tur esam.

Protams, ka, mēs apjaušam, ka dzīvē nav nejaušību, nejaušu tikšanos, tāpat kā nav nejauši izlasītu grāmatu. Mēs nevaram dzīvot visu laiku tikai savā pasaulē, un ar laiku, mēs saprotam, ka katrs satikts cilvēks, kurš ienāk mūsu dzīvē, sniedz noteiktu mācību stundu. Un mums ir viegli iestigt šajās mācību stundās. Kāds pārbaudīs mūsu drosmi, kāds centīsies uzspiest savu gribu, kāds iemācīs mīlēt, cits uzticēties. Arī neiztikt bez cilvēkiem, kas palīdzēs saskatīt patiesas vērtības un atrast sevī spēku. Neviens no mums nav šeit nejaušības pēc, un tāpat nav arī nejauši tie gadījumi, kas mūs ietekmē mūsu pašu realitātē šajā laika brīdī.

Es apzinos, ka es esmu brīva, lai sāktu dzīvi no jauna pēc jebkuras katastrofas, jo esmu gatava uzņemties atbildību par savu rīcību. Es zinu, ka nav nepareizi pieņemt dzīvi, kāda tā ir, neko nevaicājot un pieņemot, ka galu galā notiks tas, kam jānotiek. Katra diena ir jauns sākums. Pavisam skaidri es zinu, ka nevienam notikumam pasaulē nav nekādas nozīmes, izņemot to nozīmi, kuru es pati tam piešķiru.

Es neeju tur, kur ved visu iemītais ceļš, es labāk eju tur, kur tā ceļa nav un atstāju aiz sevis iemītu ceļu. Un savā ceļā esmu spējusi satikt cilvēku, kas man ir licis saprast, ja man ir labi ar viņu, tad nav nekādas nozīmes, kā uz to raugās pārejie. Un es patiesi apzinos, ka man blakus ir cilvēks, un es nevaru un nemaz negribu iedomāties būt blakus kādam citam. Mani aizrauj šī cilvēka dīvainības, man tā ir lieliska iespēja labi sadzīvot ar šīm atšķirībām vienam no otra, kuras mani sajūsmina, kuras es apbrīnoju. Es pieņemu cilvēku tādu, kāds viņš ir, nedomājot, ka mana laime ir atkarīga no viņa. Jebkuros apstākļos mūsu savstarpējās attiecības ir vissvarīgākā daļa mūsu dzīvē. Vai tā ir nejaušu apstākļu sakritība, ekstrasensora uztvere, deja vu vai vienlaicīga darbība, kad mēs pareizā laikā un vietā pirmoreiz satiekoties, esam sapratuši, ka viens otram piešķiram jēgu. Apkārt ir tik daudz cilvēku, bet mēs nepamanam nevienu, nezaudējam viens otra viengabalainību.

Mēs ļoti labi apzināmies, ka vienīgie ierobežojumi mūsu personīgajai izpratnei ir mūsu pašu uzspiesti, tāpēc mēs ļaujamies sajūtām, kas mūsos ir, mēs esam patiesi un nebaidāmies iet uz priekšu, neatkarīgi no tā, kā uz to skatās citi. Mums ir sava pasaule, ko veidojam mēs paši, un ja kāds tajā vēlas iekļauties, mēs ļaujam tajā ienākt, bet atgādinot tikai to, ka tā ir mūsu, kurā mēs jūtamies līdzsvarā ar sevīm un pārējiem. Tā ir mūsu realitāte, un mēs šajā realitātē abi spējam vienlaicīgi spert soli uz priekšu, nemaz neizjūtot vajadzību kaut ko redzēt tālāk, jo jūtam, ka dzīve mums sniedz nepārtrauktas pārmaiņas pretīm piepildījumam, un mēs mācamies pielāgoties šīm dažādajām dzīves perspektīvām, jo tā ir daļa no mums.

Mums ir augstākie mērķi, kā uzticēšanās, paļaušanās, bijība pret mūsu dzīvi. Esot blakus, apjaust, ka visveselīgākā mīlestība ir tā, kurā mēs jūtamies labi, un tādejādi mīlestības nodošana viens otram ir pilnīgi nesavtīga, jo mīlestībā ir visu mūsu partnera trūkumu pieņemšana, šis apliecinājums dzīvē var iegūt daudzas formas.

Esot blakus īstajiem cilvēkiem, pavisam nemanot Jūsu dzīvē var ienākt daudz emociju, kuras Jums sagādās neaizmirstamus mirkļus, Jūs spējat saskatīt sevī tik sen aizmirstas īpašības, īpašības, ka Jums vienmēr bijušas raksturīgas, kas spējušas jums atdzimt no jauna, iemīlēt no jauna, būt patiesiem un īstiem.

Nemeklējiet šos īstos cilvēkus, jo iespējams ir jāpāiet laikam, lai tie paši ienāktu, ienāktu tad, kad jūs to vismazāk gaidīsiet. Jūs redzēsiet, ka šādas tikšanās Jūs izsitīs no ierastā, pierastā komforta, bet esiet drosmīgi un neļaujiet komfortam ņemt virsroku, jo visdrīzāk, tas ir kārtējais brīdinājums Jums, ka ir laiks ko mainīt savā dzīvē. Un pavisam noteikti ir skaidrs, ka nekas nenotiek tāpat vien, ka mēs cilvēkus nesatiekam nejauši. Un īstie cilvēki, vienmēr būs visnegaidītākajā brīdī, baudiet šos mirkļus un nepalaidiet tos garām!

Jūs esat pelnījuši pašu labāko, visam savs laiks, arī pacietība mums spēj iemācīt daudzas lietas.

Baudiet mirkli, kurā Jūs esat, ja Jums liekas, ka šobrīd viss labais beidzies, tad spējat apjaust, ka īstenībā Jums plānojas, kas vēl labāks!

Iemīlēšanās vs Mīlestība

aaf72744110baf7fa3bcfe789dffb853

Mums katram dzīvē pienāk brīdis, kad mēs sākam just emocijas pret otru, pretējo dzimumu, vairs nav mīlestība tikai mātei, savai ģimenei vai Dievam. Bieži vien mums šī aizraušanās pret pretējo dzimumu liek saprast to, kā ko dziļu, patiesu un īstu, simpātijas sniedz savus signālus, neaizdomājoties, ka no simpātijas līdz empātijai ir tāls ceļš ejams. Šīs sirdī kņudošās sajūtas, liek mums skatīties uz mūsu izvēlēto otro pusi kā uz ko tādu, uz kuru mēs varam paļauties, pavadīt kopā laiku, pastaigāties vasaras siltajos vakaros. Mums tas viss liekas kā kaut kas maģisks, īpašs, nepieredzēts. Bet ir jābūt spēcīgiem, un jaapzinās, ka apgalvojums ”Man patīk būt kopā ar Tevi” vēl nenozīmē, ka “Es Tevi mīlu”.

Daudzi uzskata, ka viņi zina par mīlestību visu, cik daudzi spēj pateikt, es tevi mīlēju, kā vispār cilvēks var pateikt “mīlēju”, ja tu mīli, tad mīli, šodien mīlu, rītdien jau mīlēju, nē, tā tas nenotiek, jo tādejādi mēs parādam tikai to, ka esam bijuši fanātiski egoisti. Bet īstenībā mēs, dvēseles, meklējam pilnību viena un tā paša iemesla dēļ, vērst mīlestību pret otru cilvēku, mūsos vienmēr ir vajadzības sajūta, daudzi šīs sajūtas ignorē, neatzīst, vai neapzinās, bet mums ir nepieciešamība kādu mīlēt.

Un līdz kam lielākā daļa neaizdomājas, ka līdz patiesai mīlestībai ir jāaug patstāvīgi. Tā ir māksla, kas neattīstās bez mūsu līdzdalības, jo tā prasa pamatīgas pūles un centienus, mīlestība prasa smagu darbu un nepārtrauktu uzturēšanu. Empātija ir spēja iejusties otra cilvēka pārdzīvojumos un emocijās. Tas trauslums, kas jaatiecina uz sevīm, ir jāspēj attiecināt arī uz otru, iejusties citu cilvēku problēmās. Visveselīgākā mīlestība ir tā, kurā jūs jau jūtaties labi un tādejādi mīlestības nodošana citam ir pilnīgi nesavtīga.

Un kā tad lai mēs atšķiram šīs it kā divas savstarpēji saistītās lietas, bet tomēr katru no tām atšķirīgu, mīlestību ar iemīlēšanos. Zinu, ka daudzi apgalvos, bet tas jau ir tas pats, kad iemīlēšanās pāraug mīlestībā. Bet gribu vērst jums zināmu, ka iemīlēšanos no mīlestības ļoti strikti nošķir laiks. Iemīlēšanās ir stipra, bet pārejoša. Mīlestības visspēcīgākā īpašība ir tās stabilitāte, bet iemīlēšanās, savukārt ir raksturīgs savtīgums. Mīlestībā cilvēki ciena viens otra sapņus un mērķus, toties iemīlēšanās vairāk koncentrējas uz sevīm, kad cilvēks apzināti zin, ka viņam ir vienkārši labi būt kopā ar to cilvēku, viņš vēlas, lai viņam atvēl šo laiku, vēlas būt vienmēr pirmajā vietā. Un turpretīm mīlestība saka, vēlas būt ne tikai ar tevīm, bet būt tev, tevis dēļ, jo visam pārējam ir mazsvarīga nozīme, galvenais ir būt šeit un tagad, un sajust viens otru.
Iemīlēšanās var būt akla, tā nedomā par spontānas rīcības sekām. Mīlestība rūpējas, lai otru neievainotu, nenodarītu tam ko sliktu. Iemīlēšanās gadījumā ir svarīga tikai sava labsajūta. Toties mīlestība jau savā izpausmē parāda savus darbus un nodomus par nākotni, tā ir stiprāka nekā iemīlēšanās, jo ir attiecināma uz visas dzīves nostāju, bet iemīlēšanās – tikai pārejošas emocijas, kuru objekts var mainīties.

Daudzi neaizdomājas, par mīlestības un kaisles atšķirīgo nozīmi. Mūsdienās sniegtā informācija izsauc nepareizus iespaidus, kuru rezultātā cilvēki apjūk un sāk jaukt mīlestību ar iekāri un pat uzskata tās vienlīdzīgas, kas sabojā mīlestības nozīmi, un mēs padaram cilvēkus par lietām, un tādejādi izjaucot patiesas attiecības. Mūsdienās cilvēks savu iekāri iztēlo tikai kā vēlmi “dabūt” otru cilvēku sev. Mīlestībā atveras jūtas, kas izpaužas konkrētā darbībā, vērstā uz otra cilvēka labsajūtu. Iekāre pazemo mūsu cieņu, tāpēc cilvēks pie vesela saprāta negrib nostādīt savas attiecības ar citiem šādā līmenī. Protams, pāra attiecībās mīlestībā erotikai ir svarīga vieta, jo tā atklāj intīmās tuvības vēlmi. Mīlestībā otrs cilvēks ir īpaša persona, kuras ķermenis, dvēsele un gars ļauj veidot labas un stabilas attiecības. Toties iekāre, savukārt, nerēķinās ar visu cilvēku – tikai ar tā skaistumu, kas tiek uztverts kā apmierinājumu sniedzoša prece. Vīrieša un sievietes vienotība nav pilnīga un īsta bez mīlestības. Mīlestību no iekāres atšķir noturīguma un uzticības īpašība. Iekāre ar apmierinājuma mirkli uz kādu laiku pazūd. Mīlestībai ir patiesas īpašības, jo tā ir nemainīga un uzticīga.
Lielākā daļa no mums ir piedzīvojuši, cik patīkami būt mīlētam un mīlēt. Mīlestība ir kas vairāk par baudu un nav vērsta uz sava labuma meklēšanu.
Tieši mīlestība spēj mūs darīt spēcīgākus un sniegt mums daudzas īpašības, kas mums būs nepieciešamas attiecībās. Tai ir vajadzīga pamatīga piepūle, smags darbs un pašaizliedzība. Īstenībā mēs, cilvēki pateicoties mīlestībai, esam spējīgi būt kopā ar otru cilvēku visos dzīves mirkļos, lai kādi tie būtu, gan labi, gan ne tik labi, jo mēs spējam dāvāt savu klātbūtni, kura nepieviļ otru cilvēku.
Diemžel jaatzīst, ka laulības, kuras noslēgtas iekāres vai baudas dēļ, neizturēs savu laika pārbaudi. Es saprotu, ka ir liela māksla to teikt, bet praktiski kā atšķirt īstu mīlestību no tās aizvietotājiem un rūpēties par savu spēju mīlēt, lai došanas pārsvars pār ņemšanu nepārtraukti augtu, lai tiekšanās pēc sava labuma pārveidotos par vēlmēm pēc otra cilvēka labuma. Mums ir jāsaprot, ka mīlestība ir ne tikai jūtas, bet arī nostāja, kam bez emocionālās iesaistīšanās raksturīgs arī apzinātas izvēles. Un apzināta izvēle, nekad neliks vilties, jo šī izvēle vienmēr būs īstā, lai kas arī notiktu, viņa nevar mainīties. Jo ja Jūsu izvēle mainās, tad tā nekad nav bijusi īsta un patiesa.
Cilvēkam ir jāciena sevi, un viņa nostājai ir jābūt labvēlīgai atrasties mīlestībā, nevis iemīlēšanās, iekāres vai baudas pusē. Visīpašākā mīlestība, ir divu cilvēku mīlestība, kas vieno laulātos uz mūžu. Pateicoties tai, rodas ģimenes, kurās dzimst jauni cilvēki.
Katram bez izņēmuma – gan Tev, gan man, ir jāizplata mīlestība, bez kuras nav ne labuma, ne skaistuma, ne dzīvības. Katram par to ir jārūpējas, jāpalīdz otram atpazīt savas emocijas.
Nevajag steigties ar lēmumu ietvert kādu savā mīlestībā, jo tā nav mirkļa, bet visas dzīves izvēle.
Ir jaatzīst, ka daudzi cilvēki vēl joprojām un tā būs ilgi, kad jauc mīlestību ar kaut ko pavisam citu. Noteikti ne reizi vien esat dzirdējuši: “Mīlestība no pirmā acu uzmetiena”. Tie ir tik romantiski, jūtu pilni vārdi, un tomēr tie neatspoguļo visu patiesību par mīlestību. Aizraušanās, apmātība, iemīlēšanās vēl nav mīlestība. Tās var kalpot par mīlestības veidošanās sākumu, bet tikpat labi tās var būt arī pārejošas jūtas, kurām nav perspektīvas.

Mīlestība, tas nav darījums, jo mīlestība izpaužas attieksmē. Par mīlestību tiek runāts uz katra stūra, katrās mājās, katrā vietā, un tomēr daudziem ir jāsaprot, ka, lai runātu par mīlestību, nepietiek tikai ar kaut ko līdzīgu jūtām, vai to aizkustinājumu, jo tas ir apzināts lēmums, pēc kura seko konkrēti darbi otra cilvēka labā.
Ir neiespējami, ka tas viss notiktu vienā acumirklī. Mīlestība nav viens mirklis, bet gan process, kuram jāseko līdzi. Toties iemīlēšanās laikā bieži vien sajaucam un mums šķiet, ka viss tiek kontrolēts, bet tā nav, jo mīlestībā nav nekādu likumsakarību, mums katram ir brīva griba un apzinātas vēlmes. Tas, ja Tev kāds iepatīkas pirmajā mirklī, vēl neliecina par mīlestību.
Tādus brīžus mēs varam piedzīvot daudzkārt, bet patiesai mīlestībai jābūt vienai, ar skaidru lēmumu un pārliecību, ka tai var allaž uzticēties.

Protams, ka uzreiz atškirt mīlestību no iemīlēšanas ir grūti, to patīkamo aizraušanos mēs bieži vien vēlamies nodēvēt par aizraušanos. Tās spēcīgās emocijas veicina mūs uz emociju pārpilnību. Un bieži vien šīs iemīlēšanās emocijas ir mainīgas, mums ir jaatcerās, ka tikai no brīvas gribas radusies tieksme var būt nemainīga. Mīlestība nes sevī ļoti daudz ko, tā ir tik liela emocionāla iesaistišanās, kurā ir daudzkārtēji kritieni, kā arī brīvprātīga rūpju uzņemšanās pār savu laulību, ģimenes dzīvi. Mēs, nedrīkstam iemīlēties apziņā, ka mēs mīlam, jo tad mēs visdrīzāk mīlam sevi, bet ne otru cilvēku. Izvēloties savu izvēli, tas nav tikai mirkļa vājums vai kāds piedzīvojums, bet lēmums uz visu mūžu.

Tas, ko es jau sākumā pieminēju, mīlestība nepāriet. Tā nespēj vienā mirklī izdzist, tā pat kā tā nespēj vienā mirklī parādīties. Ir nepieciešama liela pacietība un spēks, lai šis mīlestības pavards vienmēr degtu, jo laika gaitā to piedzīvo visi, mīlestiba mainās, bet nepāriet. Rūpējoties par savu mīlestību, vispusīgāk iepazīstot sevi, izpētot un uzzinot, kas arī otram vairāk patīk, mēs nepārtraukti bagātinam viens otru.
Tas, protams, nenozīmē, ka laulībā, kas ir balstīta uz patiesu mīlestību, nav konfliktu, nesaprašanās vai problēmu. Taču tādā gadījumā vajadzētu tās atrisināt, nevis “pārtraukt”. Jo māksla jau nav izšķirties, bet māksla ir turpināt būt kopā un kurināt to pavardu pa abiem.
Lai kādam dāvātu savu mīlestību, tā jāpiedzīvo pašam. Šī pieredze, piepildot mūsu sirdis, dara tās mīlošas. Ja mēs paši esam piedzīvojuši kāda rūpes, uzmanību un sirsnību, mums ir vieglāk mīlēt un izrādīt personīgas rūpes par otru cilvēku.
Starp diviem cilvēkiem, kas jau kādu laiku ir kopā veidojas šī nobriedusī mīlestība , kas sevī izpauž ne tikai vēlmi būt kopā ar mīlēto personu, ne tikai uzticībā un sapratnē, risinot kādas problēmas, bet arī konkrētā rīcībā otra cilvēka labā.

Lai gan ceļi ir dažādi un izvēle plaša, tos tomēr vieno viena ideja. Tā ir mīlestība, kas mūs pārbauda.  Jo mūsu uzdevums ir mācīties un sevi pilnveidot. Tas, kā mēs šodien pildam savus uzdevumus, ir “ieraugs”  mīlestība un labsirdība ir ēdiens, kas cilvēkam nepieciešams katru dienu. Daudz cilvēku tomēr šo ēdienu nesaņem, un daudz ir arī tādu, kas to var baudīt tikai lielos svētkos.

Nobriedusi kopdzīve ir mīlestības, nevis egoisma zīme. Tā ir abpusēja gatavība upurēties un pilnveidoties mīlestībā visas dzīves laikā, tāpēc nevajadzētu pakļauties īslaicīgiem impulsiem. Spēja atteikties no mirkļa iegribām ir cilvēka brieduma pazīme, kas prasa no sevīm ļoti daudz darba.
Šinī gadījumā kopdzīve it kā pilda divas funkcijas – izrāda mīlestību un to arī stiprina. Laulāto mīlestība veido siržu, miesas un dvēseļu vienotību. Ir skaidri saprotams, ka
katra cilvēka lielākā vēlme ir mīlēt un būt mīlētam. Tas ir arī katra cilvēka dzīves svarīgākais aicinājums. Nekas, patiešām nekas, izņemot mīlestību, nav dzīvības vērts. To vajag pareizi izprast un mums atliek vien nemitīgi attīrīt to no visa nevajadzīgā. Un patiesi mīloša sirds tomēr drīzāk ļausies savainoties nekā savainos citus. Mīlestība atšķirībā no iemīlēšanās nav pārejošas jūtas. Tai ir liels spēks, izturība un neatkārtojamība. Patiesa mīlestība “visu izturēs un pārdzīvos”. Mīlestība nepārtraukti visus savus spēkus velta tam, lai darītu laimīgus citus, tā spēj smaidīt sāpēs, jo labi zina, ka “augt un ziedēt bez sāpēm” nav iespējams. Tad, kad tu patiesi mīli, tu vēlies dot ko labu un pretī negaidi ko īpašu.
Jā, mums ir arī iekāre, bet mīlestība ir vairāk nekā iekāre.  Ir jāsaprot, ka mīlestība nekoncentrējas uz ņemšanu, bet mums ir liela vēlme dot, negaidot pretīm neko. Visiem ir nepieciešama mīlestība, pat ja nav laika to apzināties.
Katram no mums ir šajā zinā jāizaug, jo bieži ir jāizvēlas grūts labums un mīlestība, kas maksā daudz spēka. Bet nepastāv tādas iespējas augt mīlestībā, nepieliekot nekādas pūles. To varētu pielīdzināt kā sevis aizliegšanai. Jo īstenībā patiesa mīlestība aizdzen visas bailes un nedara otram pāri. Tā mums sniedz pretīm ļoti daudz ko, tā mūs aizsargā un ārstē. Tā spēj mūsos iesēt mieru un labumu. Tā ir  tik tīra, klusa, uzticīga, pazemīga un tikai ikvienam mīlestības pilna dzīve ir cilvēka cienīga.