Beznosacījuma mīlestība

Abstract-watercolour-art-painting-Love-Heart-08-by-Emma-PlunkettLielākā daļa no Jums noteikti aptuveni iedomājas, ko mīlestība nes sev līdzi. Es vienmēr esmu domājusi, ka mīlēt ir diezgan viegli, gan attiecības ar vecākiem, gan attiecībās ar savu partneri, gan ar saviem bērniem. Tikai nezin kāpēc, kad zaudējam vecākus, saprotam, ka šī mīlestība nav bijusi pilnīga no mūsu puses, atraidot savu vīru, esam nosodījuši viņus, un beigās apzinamies savas pieļautās kļūdas, un bērni? Cik daudzas mātes saka, ka viņām pret bērniem ir beznosacījuma mīlestība, bet cik tas ir nepatiesi, arī es tā domāju, kamēr pieķēru sevi pie tā, ka īstenībā es jau gaidu no sava bērna pretī, vai tā būtu kāda attieksme, vai kāds izdarāms darbs, klusībā, es gribu sagaidīt pretī kaut vai mieru un klusumu.

Trakākais, kad mēs attiecībās ar vīriem, ieejam tajā stadijā, kā lomu maiņā, tas ir, ja tu man tā, tad es tev arī tā. Kas gan tā par mīlestību, ja saredzam trūkumus? Mums ir jāmīl šie trūkumi. Un NEKAD mēs nedrīkstam tos izcelt. Jums no tā paliek labāk, tas Jums sagādā prieku? Bet, kā tad ar mīlestību, ko Jūs esat solījuši, ko esat skandinājuši visus šos gadus? Jums liekas, ka tā ir izdzisusi, es teiktu, ka tā nav, tā joprojām ir, tikai paslēpusies tumšākajā stūrī, no kuras tā it kā grib izlīst, bet bailes apsvilt gaismā joprojām ir. Bet mums ir jāvairo šī gaisma, jo tādā veidā mēs mazinam tumsu sevī.

Es ļoti labi apzinos, ka cilvēki, ar kuriem mēs atrodamies katru dienu kopā, iespējams nav ideāli, viņiem ir savi trūkumi, kas mūs kaitina, vai mēs vienkārši nespējam tos pieņemt, viņi ari mēdz mūs sāpināt, liek vilties, bet tas ir mīlestības lielākais izaicinājums, mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir, nevis tādu, kādu mēs vēlamies viņu redzēt. Mēs cenšamies ar saviem darbiem pierādīt to, ka esam tā vērti, lai mūs pavisam noteikti mīlētu. Mums ir jāmaina attieksme pret sevi, pret savām jūtām. Kāpēc mēs sevi mānām un liekam sev ciest? Kur ir palikusi tā cieņa pret otru cilvēku? Mīloša, sirsnīga, emocionāla attieksme īstenībā ir tā, kad mums cits ir tikpat svarīgs kā mēs paši. Mīlēt tuvāko kā sevi pašu un sevi pašu kā savu tuvāko – tieši šie vārdi visu pasaka mums priekšā.

Jā, ir daudz jāstrādā ar sevi, izlasot kādu poztīvas domāšanas grāmatu vai apmeklējot kādas SPA kūres, mēs bieži vien pēc kāda brīža atkal ieklīstam tajā pašā iebradātajā taciņā. Mums pašām ir jārada sava dzīve, un tikai mēs lemjam vai mēs izvēlamies dzīvot, vai mirt. Lai vieglāk būtu dzīvot, Jūs varat izvēlēties kādu jēgu, kas Jums ir tuvāka, vai sen sapņota ideja, mērķis, kas Jums liek justies stiprākai, šim mērķim vai jēgai ir noteikti jāpiešķir jūsu dzīvei veseluma sajūtas.

Noteikti ir lietas, ko nespējam mainīt, pagātne, bet mums tā ir jāpieņem, mēs nedrīkstam to noliegt, vai aizmirst, jo tai ir bijusi liela loma mūsu dzīvē. Ja mēs turpinam savu dzīvi uz priekšu, mums ir jāpieņem arī šī stāsta sākums. Protams, ka ir iespēja atstāt lielo kravu pagātnē, bet par nebijušu mēs to nevaram pataisīt.

Mīlestība rodas tikai tad, kad cilvēks ir pilnīgi harmonisks gan iekšēji, gan jebkurā viņa darbībā, tā, ka starp ārējo un iekšējo pasauli nav nekāda konflikta, lai noskaidrotu kā ir iespējams šādi dzīvot ir jāpievēršas ciešanām. Attiecības, mīlestība un ciešanas ir savstarpēji saistītas. Mīlestības izjūta ir viens no līdzcietības faktoriem, rodas tikai tad , kad jūs sākat saprast  visu iekāres kustību,  visu domāšanas kustību. Tad no šīs dziļās izpratnes un izjūtas rodas pavisam kas jauns, ko sauc par mīlestību.

Mīliet sevi, patiesi, nepiespiesti, skaisti un beznosacījumiem.

Advertisements

Pieradinātais

activebrain

Prāts? Kā uz to mēs skatāmies, kā uz domu mākoni, kā uz vienu vienīgu taisnību, kā uz savu personību? Ko tas ar mums dara? Un vai mēs spējam to ietekmēt? Par to būtu jārunā daudz un plaši, es Jums ļauju iespēju ierakties vismaz niecīgi tajā, lai saprastu, ko tas patiesi mums nodara.

Daudzi no mums jauc savu pieradināto prātu ar patieso esamību, kādi mēs esam īstenībā. Un šīs divas lietas atdalīt, rast tajās apskaidrību ir gandrīz vai pār mūsu spējām, bet es ticu, ka daudzi no mums spēj šo apskaidrību pieņemt. Pieņemt sevi kā pašu pilnību un būt vienotam ar sevi.

Mēs domājam, ka izmantojam savu prātu, bet ir jāsaprot, ka mēs to izmantojam aplami, es pat teiktu, ka tas drīzāk izmanto mūs. Tā ir kā atkarība no kuras mēs nespējam tikt vaļā. Un briesmīgākais, ka mēs ticam mūsu prātam, bet teikšu Jums atklāti, mēs maldinam paši sevi.

Šis instruments, prāts, kā bungu vālītes spēlē ar mums. Un mēs tik šīs vālītes asinam asākas un asākas, kamēr esam sevi pilnībā pieradinājuši. Pieradinājuši pie negatīvām domām, bailēm, skumjām, ļaunuma un citiem briesmīgiem kritērijiem, kuri mūs iekšēji grauj. Esmu pārliecināta, ka šādi mēs sevi paverdzinam savam prātam. Vienkāršos vārdos runājot, mēs esam sevi pieradinājuši, mēs nespējam atteikties no domām, īpaši no negatīvajām. Jo tās ir stiprākas par mums. Un lielākoties mums it kā liekas, ka tas mums sniedz prieka sajūtas, tikai bieži vien šis prieks pārvēršas sāpēs.

Iemācīties sevi nošķirt no prāta ir iespējams, kā viena no panākumu atslēgām ir pašreizējā brīža izmantošana. Mēs nedrīkstam sevi idenficēt tikai ar pagātni un nākotni, mēs šīs divas formas izmantojam kā savu esamību, bet tā gluži nav. Mums jāmācās izmantot pašreizējais brīdis, kurā mēs atrodamies.

Tiklīdz mēs nonāksim pie kaut vai vismazākās apskaidrības, mēs spēsim pacelties augstāk pār savām domām. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka jūs nespējat normāli domāt, vai prātot, Jūs joprojām to spējat, tikai āķis tam visam ir tāds, ka vairs nevis prāts nodarbina Jūs, bet jūs nodarbinat prātu. Un apskaidrībai ir liels bonuss, jūs jebkurā brīdī spējat izmantot savu domājošo prātu, tikai pavisam augstākā līmenī, krietni efektīvāk, un spējat koncentrēties uz vienu, tajā brīdī svarīgu lietu, domu, nevis ķert klāt vēl neskaitāmas.

Īstenībā prāts mums ir kā lielisks instruments, kurš mums palīdz aizsargāties un uzbrukt pret citiem prātiem, mēs ar to spējam apstrādāt, saglabāt informāciju – tas būtu tas patiesais prāta uzdevums. Bet ir jaatceras, ka prāts nespēs atrast risinājumu un lielākoties viņš Jums arī neļaus to meklēt, jo viņš pats ir būtiska problēmas sastāvdaļa. Neticēsiet, bet viņam ir lieliska vieta, kur atrasties, tā ir praktiskā ikdienas dzīve. Izmantojiet to tur, bet prātīgi, bez iespējām tam jūs apēst ar savām domām. Jo prātam ir tendence, kļūt par parazītu, kas bez jebkādas piepūles iznīcinās visu, ieskaitot pašu saimnieku.

Ko tad ar viņu darīt? Necīnīties, bet pieņemt viņu, ieklausīties, īpaši dusmu lēkmēs, sāpju laikā, apzināties tā esamību, jo tiklīdz jūs spējat to pieņemt, tas nespēj vairs Jūs gremdēt, tas peldēs Jums ilgi līdzi, bet Jūsu spēkos ir iespēja tam likt aizpeldēt, jo jūs būsiet to pieņēmuši. Un pieņemot to, Jūs apzināsieties, ka pašreizējais mirklis ir viss, kas Jums vispār ir. Nemeklējiet nekādus skaidrojumus, vienkārši palūkojieties sev apkārt, ieklausieties, vērojiet. Iemācieties pilnībā izmantot savas maņas.

Ļoti svarīga daļa ir iemācīties pievērst vairāk uzmanības šobrīdējai darbībai, nevis rezultātam, ko cerat sasniegt. Tiklīdz Jūs veltat lielāku uzmanību visam, kas atrodas pašreizējā mirklī, tā Jūsu darbībai piemītīs krietni lielāka veiksme, gādība, mīlestība, kas atspoguļosies rezultātā, ko gaidāt.

Un lielākā burvība, ko iegūsiet to apgūstot, Jūs ieviesīsiet sevī kārtību, un ari ārējā pasaule Jums apkārt būs pilnīgi savādāka, tā nostāsies savā vietā. Turiet savu iekšējo telpu tīru, nepiesārņojiet to. Un nekad neļaujiet savām bailēm iezagties jūsu pieradinātajā prātā.

Novēlu Jums būt mierīgiem, bet vienmēr palikt modriem!

P.S. Ļoti īsā kopsavilkumā izklāstīju par mūsu burvīgajām prāta spējām. Bet ja godīgi liekas, ka esmu Jums sniegusi tikai mazu gabaliņu no saules stara, bet tik ļoti gribētu Jūs aizvest līdz pašam saules kodolam, jo zinu un esmu pārliecināta, ka lasot šo visu rodas daudz pretrunu, un tas tikai tāpēc, ka mēs atkal darbinam mūsu prātu, pretojamies un negribam pieņemt.  Bet tas ir tikai sākums. Es vēl daudz un plaši Jums par to stāstīšu.

Elpojiet, dziļi un patiesi!

image1

Šobrīd, gandrīz jau veselu nedēļu atrodos Austrijā. Trešais gads kā esmu uz slēpēm un trešais gads, kā braucu uz Austriju slēpot. Teikšu atklāti pirmais gads bija diezgan traks, braucu uz tausti, otrais gads jau teorija ar praksi kopā līmējās, šis, trešais gads ir tāds, ka nu jau man liekas, ka pacēlāji pārāk ilgi brauc, un pārāk īsi nobraucieni, bet ne par to iet runa.

Šeit, kalnos ir fantastiskas iespējas, dziļi un ar pilnu krūti elpot Alpu gaisu. Liekas, kas gan tur ir īpašs, bet pēdējos vismaz divus gadus, es mēģinu uz daudzām lietām skatīties bērna acīm(to man palīdz realizēt 6 gadīgā meita). Nē, es nedomāju, ka tikai šeit Alpos gaisam ir kas īpašs, arī savās dzimtajās mājās Latvijā es mēģinu ar pilnu krūti elpot. Kāpēc tieši sāku ar Alpu gaisu, iespējams, ka tāpēc, ka esmu prom no mājām, no ikdienas rūpēm, raizēm, darbiem, un šeit es varu tam pievērst vairāk uzmanības.

Bet, vispārīgi runājot par gaisu, man gribējās parunāt par to, ka mēs bieži vien ikdienas raizēs, skrējienā, darbos un nedarbos, aizmirstam par tādām lietām, kā atelpām, pauzēm, mieru. Es pat teiktu, nevis mēs aizmirstam, bet apsiežam sevi, liekam sev apzināties, ka ir jāizdara tas un tas, lai varētu darīt to un to. Un beigās, kad iespējams ir laiks atelpai, mums par to vairs nav vēlmes nedz domāt, nedz gribēt. Un iespējams, ka daži no Jums sajūt tās spiedošās sajūtas kruškurvī, sajūtas, kad nespējam pilnvērtigi ieelpot gaisu un sajust sevi, mēs neko nejūtam, jo esam sevi izpumpējuši, un mūsos ir melns caurums, kas to gaisu norij vienā rāvienā un neļauj nemaz mums to izjust. Un noteikti, ka lielākā daļa, tam nemaz nepievērš uzmanību, uzskata to par normas robežām, vai vispār ignorē. Pēc manām domām, tā ir milzīga kļūda. Mēs apzināti nodarām sev pāri, mēs apzināti mokam sevi.

Pēdējā laikā cenšos sevi neapspiest ar laika trūkumu, mēģinu nepārdzīvot par neuzspēto, nenomocīt sevi, cittreiz tas izdodās, cittreiz esmu lielā cīņā ar sevi. Pēdējā laikā, esmu iemīlējusi sevi vairāk izprast, izprast to, kas darās mani, kāpēc piemēram man trūkst tā gaisa, kāpēc man gribas dziļi ievilkt elpu, bet nespēju to pilnvērtīgi izdarīt.

Tāpēc savā ikdienas ritenī, mēģinu izsekot visām savām domām, darbībām, kas mani ir līdz tam novedušas, pie dažiem secinājumiem esmu nonākusi. Apzinos to, ka ir jāatrod sevī iekšējs miers, līdzsvars. Miers, tas nenozīmē, ka es nespēju dusmoties, ka es nespētu bļaut, nespētu mest šķīvjus pret zemi, tas nozīmē to, kas es tieši to visu varu darīt, bet manī ir iekšējs miers, esmu līdzsvarā ar sevi, es nenodaru sev pāri, es nepaturu sevī dusmas, aizvainojumu, es tos spēju izbļaut, izteikt vai jebkādi citādi izlaist ārā, bet pašu galveno saglabāt, saglabāt sevī mieru.

Es apzinos, ka mūsdienu pasaulē sagaidīt mieru ir neiespējamā misija, bet vienīgais ko es varu mainīt, es varu sagaidīt to dziļo un patieso mieru sevī un es varu elpot gaisu, par kuru man nevienam nav nedz jāmaksā, nedz jaatsakitās.

Elpojiet, dziļi un patiesi!

Sievišķība!!!

woman_painting_artistic_hd_wallpaper_1920x1080_by_a111h1-d7avt2jKas tad īsti ir sievišķība? Kas mūsos ir tas, kas mums sniedz šo sievišķību? Vai tās būs kārtējās kurpītes, vai tā būs kārtējā kleita skapī, lēna gaita, skaists smaids, gari mati, starojoša āda un daudzi citi ārējie faktori. Vai tomēr ir svarīgas arī tās iekšējās sajūtas, kāda sieviete ir kā personība, un kas notiek viņas galvā, kādas ir viņas sajūtas, kāds ir viņas dvēseles stāvoklis. Skaidri un gaiši es varu pateikt, ja domājat, ka uzvelkot kurpes un kleitu Jūs būsiet uzreiz sievišķīga, tad likšu Jums rūgti maldīties, tā noteikti nebūs. Un ja Jūs domājat, ka nēsajot bikses un botas, bet būsiet izkopusi savu iekšēji smalko emocionālo pasauli, kas padarīs Jūs par sievišķīgām, arī tur Jums nāksies vilties. Pēc manām domām, katrai sievietei ir svarīgi apzināties savu sievišķo būtību, ko noteikti liela daļa nemaz neizmanto un iespējams pat neapzinās. Vai uzvelkot kurpes un kleitu mēs kļūstam sievišķīgas, vai vienkārši esot skaistas mēs vairojam šo savu būtību ar to, kādas vien esam.

Mums jau liekas, ka piedzimstot kā sievietes, tad arī šī sievišķība jau tiek ielikta klēpī un vairojas pati par sevi, bet tā gluži nav, jo mēs gan spējam to vairot, gan spējam to norakt. Bet tas noteikti nenozīmē, ka mēs to nespējam atjaunot. Mamma ir tā, kas mums pirmā dod sievišķo enerģiju, tāpēc mums ir jāuztur labas attiecības ar visām sievietēm savā dzimtā. Mēs esam sievietes un mums ir sievietes ķermenis. Mūsu dvēsele ir izvēlējusies sievietes ķermeni un tas nozīmē, ka mums šajā dzīvē ir jāiegūst sievišķā pieredze. Sievietes saņem enerģiju no zemes. Ir svarīgi, ka sieviete rūpējas par savu garīgo un fizisko stāvokli. Jāapzinās savs sievišķais spēks un tas, ka mēs esam vērtas tādas kādas mēs esam.

Daba mums ir devusi iespēju iegūt bezgala lielu spēku. Tomēr, mēs lielākā daļa necenšamies iegūt piekļuvi tai. Mēs izvairāmies dzīvot vienotībā ar sievišķo enerģiju un būt tiešā kontaktā ar sievietes spēku. Tātad, kā viens no svarīgākajiem noteikumiem ir, ka sieviete ir kontaktā ar savu iekšējo būtību. Mūsu dvēselē ir mīlestība, mēs esam jūtīgas, bet mums piemīt veselais saprāts. Un protams, ka Jūs iespējams nespēsiet pieņemt, bet sievietes spēks ir VĀJUMS. Tas skan diezgan briesmīgi, bet tomēr ir jaatceras, ka kļūstot stiprām, mēs ieņemam kaujas pozīciju un sākam cīnīties, kas noteikti nevairo mūsu sievišķību. Vēl viena neizsakāmi svarīga īpašība, kurai ir jāpievērš pastirpināta uzmanība, tā ir uzticēšanās. Teikšu atklāti, man iet diezgan grūti ar šo, cittreiz liekas, ka es nespēju uzticēties pati sev, kur nu vēl kādam citam. Bet, mums sievietēm ir jāmācās uzticēties, es zinu, ka Jūs šobrīd domājat, ka esam tik daudziem uzticējušies, tik daudzi ir darījuši Jums pāri, bet uzticēšanās vairos Jūsu sieviško hormonu(oksitacīnu), jo tiklīdz Jums māc šaubas, tātad ieslēdzās kaujas pozīcija aizstāvēties, kas atkal vairo vīriško hormonu(testateronu), kas pavisam mums nav vajadzīgs.

Tātad, mēs spējam vairot savus sieviškos hormonus ar to, kas mums patīk. Mums ir jaizbauda savs ķermenis, mums ir jāpatīk par to rūpēties, mazgāties, krāsoties, vingrot, dejot un viss iespējamais, kas Jums liek justies labi. Meiteņu čalošana, pasēdēšana. Lieliski, ja Jums ir hobijs, kas Jums ļauj atslābināties, aizmirst visas rūpes un raizes. Noteikti būtu jābūt arī dienas režīmam, tā noteikti nav disciplīna, tā ir kā upes gultne, pa kuru mēs virzamies, cittreiz izejot no krastiem, cittreiz apejot šķēršļus, bet plūstošām darbībām.

Pavisam noteikti, ko ikdienā mums nebūtu jādara, mēs nekad nedrīkstam sevi salīdzināt ar citām, mums nedrīkst pastāvēt konkurence  un sacensība. Mums nav jāskrien, nav jauzspēj laikā, mums ir jāiet lēnām, jāēd mierigi un nesteidzoties. Ir svarīgi apzināties, ka mēs nevienam neupurējamies, mēs nedrīkstam darīt to, kas mums nepatīk, kaut vai apstākļi to spiež(izņemot dažas dzīves ikdienišķas lietas, kaut vai kā bērna autiņu nomaiņa).

Gribu minēt to, ka spēks nav jauztver vienpusīgi, jo no vienas puses tas ir fizisks(vīriešiem), no otras puses tas ir psihisks. Un jaatceras, ka mēs, katrs, sieviete un vīrietis esam spēcīgi savās polaritātēs. Mums, sievietēm ir jābūt spēcīgām tajās sfērās, kurās, mēs patiešām esam spēcīgakas, radot mīlestību, harmoniju, prieku, laimi sev apkārt. Protams, ka vīrieši vēlas sev stipras sievietes blakus, bet sievietes ar augstu enerģijas līmeni, piepildītas un laimīgas.

Noteikti savu sievišķību, mēs zaudējam tajā brīdī, kad “nē” vietā sakām “jā”, kad apvainojamies, tenkojam, neatpūšamies, emocionāli apspriežam kā dzīvo citi, runājam par politiku, dusmojamies uz sevi, necienām sevi.

Kas mūsos vairo sievišķību? Tās ir tās lietas, ko Jūs noteikti sen esat gribējušas paveikt, apgūt jaunas zināšanas, ceļot, iepazīties ar jauniem cilvēkiem, pastaigāties, pamēģināt ko jaunu, pārvarēt savas bailes, darot radošas lietas un tā varētu turpināt un turpināt, bet Jūs noteikti zināt savu sarakstu krietni labāk.

Sievietei sava sievišķā enerģija ir jāpiepilda gan fiziskajā ziņā, gan emocionālajā, gan intelektuālajā, gan garīgajā.

Katra sieviete savu personīgo sievišķību spēj vairot ar daudzām sev patīkamām lietām, bikšu vietā nēsāt svārkus, uztaisīt manikīru, palasīt labu grāmatu, apmeklēt kādus kursus(pavārkursus, šuvējas kursus utt.), aiziet pie friziera, apmeklēt teātrī, izpalīdzēt draudzenei, ieiet vannā, palīdzēt citiem cilvēkiem, piedalīties labdarībā, aiziet uz kino, mīļās, es vēl varētu turpināt un turpināt, sarakstu vislabāk izveidot pašai, un ik pa laikam kaut vai sev reizi nedēļā, kā minimums atvēlēt šo laiku, kurā jus spējat darīt to, ko Jūs pašas gribat, kas Jūsos ienesīs mieru un laimi. Mīliet sevi, saudzējat sevi un tad arī šo mieru Jūs jutīsiet sev apkārt, kas stresa līmeni nodzīs ja ne līdz nullei, tad vismaz līdz minimumam noteikti.

Jo mēs esam sievietes – spēcinošais dzīvības spēks pasaulē.

P.S. Un aizmirstat par smago maisiņu nešanu, vai nu izmantojiet ratiņus, vai nu ļaujiet to darīt vīrietim, tas nav mums jādara.