Kārtējā pirmdiena

Klāt kārtējais pirmdienas rīts, kārtējais nedēļas sākums, bet nolēmu, ka tomēr negribu, lai tas man ir kārtējais, tāpēc cēlos agri no rīta, kad visi pārējie vēl saldi guļ, un nolēmu, ka izskriešu līkumu. Ir agrs, spīd saule(mazliet nokavēju saullēktu), bet vienalga esmu sajūsmā, ka saule spēj mani tik ļoti ietekmēt. Ar visu to, ka es skrienu ar austiņām un klausos sevis izvēlēto mūziku, apzinos, ka es ar acīm izjūtu kārtējo dienu, bet šī kārtējā diena spēj dot man tik ļoti daudz ko, es varu izskriet nesteidzīgi, es varu pētīt, es varu redzēt, es varu just un es esmu tik ļoti pateicīga šai dienai, jo tā ir lieliska. Kad mans ķermenis lika par sevi atgādināt, ka būtu jādodas mājās, sapratu, ka ar visu sajusto un redzēto esmu noskrējusi 15km. Šie piecpadsmit kilometri manu kārtējo dienu padarīja par īpašu, vienkārši ar to, ka šī diena ir pienākusi, un es esmu tai pateicīga. Jo mani mājās sagaida mani mīļie(kas izrādījās vēl saldi gulēja), jo man ir mājas uz kurām es varu atskriet atpakaļ, jo galu galā, man ir kājas, kas spēja šos piecpadsmit kilometrus noskriet, vai tad par to nav jāpriecājas, tā ir lielākā laime šajā kārtējā pirmdienā.

Vai skrienot es spēju atslēgties no domām? Noteikti ka nē, tas būtu liels ieguvums, bet es apzinos, ka man patīk runāties domās ar sevīm, es spēju šādos brīžos nonākt pie secinājumiem, padomiem, idejām. Cittreiz aizmirstu to visu, bet tā jau nav lielākā bēda, par ko tajā brīdī pārdzīvot. Es zinu, ka viss kas man nepieciešams ar domu līmenī atnāk pats, īstajā laikā un īstajā vietā. Tāpēc es cenšos mācīties nepieķerties spontānām idejām vai trakiem piedzīvojumiem, bet tas nenozīmē, ka es tos neizmēģinu vai nerealizēju. Jā, es gribu dzīvot šeit un tagad, ko klārē visi un visur, un es to atbalstu, kaut gan saprotu, ka tas nemaz nav tik viegli, un daudzi to spēj pasniegt tā, it kā, tā būtu atteikšanās no komforta, no pienākumiem, no atbildības, bet man tas liekas tik aplami, jo es domāju, ka tas, ko daudzi raksta, tas pats E. Tolle, M. Ņūtons, mēģina mums pateikt, ka tas pirmais solis, kas mums būtu jāveic, ir atbildības uzņemšanās par SAVU dzīvi. Mums nav jādzīvo priekš citiem un mums nav jādzīvo kā citi. Bet pavērjot to, kas notiek sabiedrībā, sociālajos portālos, es vairs nesaprotu, kā mērķa vārdā mēs dzīvojam?! Varbūt, kāds mani nosodīs, un teiks, vai vispār es no tā kaut ko sajēdzu? Un protams, jo iespējams es no tā pat mazāko daļu nesajēdzu.

Jā, es esmu 18 gados zaudējusi mammu, kurai es tā arī neesmu nekad spējusi acīs skatīdamies pateikt, ka viņa ir bijusi lieliskākā mamma pasaulē, ka viņa ir bijusi man viss, ka viņas rūpes ir nenovērtējamas, ka viņa man ir iemācījusi beznosacījuma mīlestību, viņa iemācījusi man gādību, sirsnību, tik daudz lietu, īpašību, kuras es visas nespētu uzskaitīt, bet es tobrīd nespēju to visu novērtēt un beigās paliku pie sasitas siles. Jo tikai zaudējot tuvu cilvēku mēs spējam viņu novērtēt. Brīdī, kad es gaidīju atbalstu no tēva, es to nesaņēmu, viņam bija savas rūpes, un man bija jātiek galā ar savējām. Bet visus tos 18 gadus, es nekad nebiju diez ko labās attiecībās ar brāli, nemācēšu pateikt kādu iemeslu pēc, vai tāpēc, ka viņš bija no mammas pirmās laulības, vai tāpēc, ka mums bija 7 gadu starpība vai kāda cita iemesla dēļ. Bet tobrīd, kad mana sirds vārda vistiešākajā brīdī asiņoja, es sanēmu no viņa vislielāko mīlestību, to mīlestību, ko viņš iespējams man bija sniedzis visus tos gadus, bet es to pat nebiju pamanījusi. Jūs nespējat nojaust, cik daudz viņš man ir sniedzis, viņš man nekad neatteica, viņš man bija blakus, lai kā man arī ietu, viņš mani atbalstīja vistrakākajās lietās, viņš bija mans balsts uz kura stutēties un mūris aiz kura paslēpties. Es nekad nespēšu būt viņam pateicīga, un es patiesi viņu mīlu.

Mans trakums un dullums 18 gados bija tik liels, ka cittreiz aizdomājos, kā vispār es vēl te esmu, kā vispār es nokļuvu tur, kur es esmu. Bet tieši tas trakums, man jaunai, ar rētu sirdī, bet stipru raksturu un neizsīkstošu spēku, deva man to lielo izrāvienu iedzīvoties Rīgā, es neteiktu, ka tas bija viegli, bet neteiktu, ka tas bija grūti, es ļoti priecājos, ka es tam visam gāju cauri, gan kamēr nokļuvu līdz savai īstajai darba vietai, kurā es jutos labi un enerģiski piepildīta, gan no mazas istabiņas, ko īrēju pie tantuka, gan no kļūdām attiecībās, gan no tuvu cilvēku uzgrieztajām mugurām, tas viss man deva tik lielu degsmi neapstāties un darīt to, ko sirds liek.

Protams, kādās spraugās bija arī vēl nozīmīgāki brīži, kļūdas, arī prieki un laime. Jā, iespjams, ka tas viss man nav licis pareizi saprast dzīves jēgu, mērķi, vai vienalga kā to nosaukt.

Bet, esmu sapratusi, ka šobrīd manā dzīvē spīd saule, tā vismaz ļoti gribu domāt, varbūt tieši otrādāk, varbūt tās ir tikai un vienīgi manas iedomas, un tomēr man vēl ir jākuļās ārā no tiem saviem mēsliem, lai saredzētu to spožo sauli, sava tuneļa galā. Bet es ticu, ka viss kas notiek, notiek uz labu. Es gribu iemācīties neiet pavadā noteikumiem, prasībām vai pieņēmumiem, es gribu ieklausīties savā sirdī.

Es gribētu pilnvērtīgi novērtēt lietus mākoņus, pērkoņa skaņas, zibens ātrumu, saules spožumu, zāles zaļumu, debesu zilumu, koku spēcīgumu, jūras šalkoņu, mieru klusumā, ritmiskos sirdspukstus. Un no tā visa saprast, ka lūk tā ir laime, kas ir man līdzās, kas ir bijusi līdzās tik ilgi un es to neesmu pamanījusi, es gribu uz tās palūkoties ar šodienas acīm, ar šodienas prieka asarām, rētaini sadzijušo sirdi. Es gribu pieņemt sevi un citus tādus, kādi viņi un es esmu.

Es gribu iztīrīt no sevis visus savus dubļus, es gribu izravēt savu aizaugušo dārzu no nezālēm, es gribu atvērt jaunu baltu lapu, tīru un skaistu, es gribu nolobīt savas bruņas, es gribu mīlēt arī tad, kad man nodara kāds pāri, es gribu iemācīties dot, es gribu pārstāt vadīties pēc savām ilūzijām.

Nē, es nesaku, ka man ir jāmainās līdz nepazīšanai, bet man ir jāatrod tas ceļš, kas ir domāts man, un tas ir pavisam skaidrs, ka šo ceļu es būvēju pati, jā, iespējams, ka daudziem blakus ceļiem, taciņām, mājām, cilvēkiem uz mana ceļa un mājas lieveņa nebūs vietas, bet galu galā, es netaisos izglābt pasauli, jo man ir jāizglābj pašai sevi, jo vislielākā ieguvēja būšu es.

Saudzējiet sevi, mēģiniet atrast savus īstos cilvēkus, kas jūs sapratīs un nenosodīs, atcerieties, ka nekas nenotiek  tāpat vien.

Dziļā cieņā pret sevi un Jums, Sanita!

P.S. Jau laicīgi atvainojos, par iespējamām kļūdām, gan gramatiskām, gan sintakses kļūdām, arī valodas tīrība man diez ko piekopta, bet sīkums par to, galvenais, lai to manu domu Jūs spētu saklausīt 🙂

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s