Plāns kristāliņu slānis

Liels klusums ir bijis šeit, to pamanīju šodien, bieži vien sevi pieķeru, ka nu šoreiz ir kaut kas jauzraksta, bet atkal kārtējās dienas vakars un uz rakstīšanu prāts nenesās. Bet šis vakars likās ļoti piemērots, vakari kļūst ātri tumšāki, dienas īsākas un bieži vien ir vēlme uzmest aci kaut kur, varbut uzķert kādu domu, vai mazu mājienu, kas spēs iekustināt tavas podziņas, jo īpaši tuvojošais pilnmēnes arī par sevīm liek manīt, galvenais ir pareizi to izmantot savā labā.

Šīs nedēlas nedaudz drēgnajos rītos, kad ārā temperatūras stabiņš bija paslidējis nedaudz zem nulles, vēroju dabu, un sapratu to, ka tā mani tik ļoti uzrunāja, sajūsmināja, līdz matu galiem, kad katru rītu ieraugot kā no upes, kurai es braucu garām, ceļās šī migla, atauj man atminā daudz siltu sajūtu, tas nekas, ka ārā izejot, šis sals liek nedaudz ciešāk ieritināties mētelītī, bet es skatos uz to pasakaino miglas mākoni, kas ceļās virs šīs upes, un man tas liekas, kā liels brīnums, mani tā tik ļoti sajūsmina, ka es spēju apstāties tai pretī, un saņemt no viņas šo spēcīgo enerģiju, prasu, lai tā man palīdz justies tik pat pārdabiski skaistai, tik pat plūstoši izcelties augšā no savām dzīlēm, ļaut lai viss nāk ārā, kas ir pēdējā laikā emocionāli uzkrājies, ko pati nespēju dabūt laukā, uz ko pati nespēju rast risinājumus, lai šī kustība ir maiga, bez asām kustībām, lai šī kustība ir tik plūstoša, ka es sajūtu atvieglojumu sevī, ka tā manī ienes tik tīru un dziļu mieru, ka es vēlos ar to dalīties arī ar citiem, ka es spēju sajust prieku un laimi vien tikai no šīs upes, kas sevi pasniedz kā miera iemiesojumu, kaut gan mēs skaidri zinām, ka arī tā spēj būt ar krācēm, ka tā spēj būt tik vēsa, ka nespējam tajā ielikt pat kāju, ka tās krasti mēdz būt viltīgi, bet ne mānīgi. Es apjaušu, ka viņa mums rāda priekšā ļoti daudz, tikai mēs negribam vai neredzem to, jo dienas skrienošais ritenis, mūs atkal ir izvedis no pacietības, mēs kārtējo reizi gribam dusmoties uz visiem, pat uz sevi, gribam uz kāda cita pleciem uzlikt savas vainas sajūtas, gribam, lai nav lieku jautājumu. Bet vai tiešām, mēs  negribam plūst līdzi, vai tiešām negribam tik pat skaisti un maigi elpot no savām dzīlēm, elpot tā, lai katra izelpa arvien vairāk iztaisno mūsu plecus, lai tā musu zodam neliek tik ļoti nolaisties, bet lai arī mūsu skatiens paceļas augstāk pār mūsu zābaku purngaliem. Man tā liekas, kā lieliska iespēja, ņemt un izmantot to savā labā, vienā mirklī apstājies un satver to, satver to visu, ko tā tev piedāvā, ļaujies, ļauj plūst sevī šīm sajūtām. Un atceries, ka tu esi tik pat spēcīga, kā šī neizsīkstošā upe, ka tavas dzīles ir krietni pamatīgākas,spēcīgākas un neviens nespēs izjaukt tavu tecēšanas virzienu, ja nu vienīgi pārējie var mēģināt peldēt pret tavu straumi, bet apjaušot cik tas ir grūti, viņi pieņems to un viņi nešaubīsies par tevi, patiesākie paliks tev blakus un novērtēs tavu mierpilno izaugsmi, kā savas straumes tecējumu, kuru tu esi izvēlējusies.

Ļaujies šim tecējumam!

Ar skaisto rīta miglu, vēlot Sanita.

 

 

Advertisements