Zvaigznes

42.jpgIr skaidra nakts, un es kārtējo reizi uzdrošinos pavērt acis uz debesīm, tumšām un dziļām, kas nosētas ar tūkstošiem zvaigžņu punktiem, lielākas un mazākas, spožākas un blāvākas, vienpates un bariņos. Katra no tām ir īpaša, katra no tām ir ar savu stāstu, ar savu nozīmi un gadu gājumu, jā arī tām ir vecums. Vai joprojām, katru reizi iedomājaties vēlēšanos, kad redzat kā viena no tām nokrīt, vai joprojām ticat tai, vai joprojām zināt, ka tā ir tā jūsu cerība, vēl pēdējo reizi noticēt vai apzināties, ka tā pavisam noteikti šoreiz būs.

Kāds liek domāt, ka tas ir naivi, kāds liek domāt, ka tas ir dumji, kāds tic un zin, ka ne jau tajā ir laime, ka tu īstenībā tici sev, nevis zvaigznei. Īstenībā ticība sev ir bijusi vienmēr tā, kas mūs spēj noturēt pie daudz kā nozīmīgāka un svarīgāka. Mēs spējam sevi noturēt augstu jo augstu, būt vienā līmenī ar šīm zvaigznēm, ja ne fiziski, tad vismaz jūtu līmenī. Un šīs sajūtas mūsos spēj radīt tik dziļas un īstas emocijas, emocijas par kurām mēs bijām piemirsuši, emocijas, kuras mēs nebijām jutuši gadu gadiem. Vai tiešām laika gaitā mēs spējam tik drastiski notrulināties, ka nespējam saredzēt acīm redzamo, ka nespējam apjaust ko nozīmē būt pašam.  Mēs dziļi sirdī vienmēr esam gribējuši vienkārši būt, vienkārši apjaust burvību sevī, vienkārši sajust sevi un visu to, kas atrodas mums apkārt. Mēs gribam mīlēt šīs tumšās zvaigznes, mēs gribam mīlēt šo spožumu viņās, mēs gribam apjaust to lielumu, mēs gribam zināt to būtību. Tik īsi un vienkārši, mēs gribam. Jā, vienmēr jau apzinamies, ka esot šeit un tagad būs vienmēr šī vēlme gribēt, bet tad ir jautājums, ko Jūs gribat, būt un apzināties sevi, mācīties gūt no tā visa, kas Jums tiek sniegts, sajust šo spozmi, iemācīties saklausīt tur, kur nekad to neesat sadzirdējuši, saredzēt tur šo burvību, kur nekad Jūsu acis neuzdrošinājās uzlūkot.

Vai esat aizdomājušies, kur šīs zvaigznes var Jūs aizvest, vai esat aizdomājušies, ka dažas stundas pavadot lūkojoties zvaigznēs, Jūsos atkal parādās ticība ne tikai zvaigznēm, bet ticība sev, ticība mīlēt un dot, pavisam vienkārši, bez nosacījumiem un ar dziļu cieņu. Vai esat mēģinājuši sevī ieklausīties tādos brīžos, uzreiz pirmās sajūtas, kas Jūs pārņem, pirmie iespaidi kas Jums liek aizraut elpu. Atstājot aiz muguras visu to, ko Jums cenšas ieskaidrot prāts, jūs apzināties, ka tas viss, tajā brīdī nenotiek tāpat vien, tas viss ir kas vairāk. Vai spējat ļauties un būt sev, tikai un vienīgi sev. vai spējat pateikt paldies par visu, kas jums ir bijis dots. Vai vispār apzināties cik daudz spēj paveikt vienkāršas zvaigznes, cik daudz tās spēj izdaiļot jūsu vakaru, kaut vai pāris minūtes, kā vienkārši uzlūkojot tās. Cik daudz tās spēj pateikt Jums priekšā, parādīt īsto virzienu, lai nenomaldītos no ceļa.

Spēks un griba ir atkarīga tikai un vienīgi no mums pašiem, bet ir mazas un it kā ikdienā nesvarīgas lietas, kas spēj Jūsos uzjundīt ko tādu, ko vārdos un darbos nespējam izteikt, kas spēj Jūs uz brīdi pacelt gaisā un apzināties pašiem savu nozīmi, kas spēj palīdzēt ieplūst sirdī sajūtām, kuras jūsos kādu laiku bija izdzisušas.

Iemācīties, saredzēt un saklausīt, ir dāvana, kas ir jaizmanto katram un tāpēc esiet saudzīgi pret šīm dāvanām, jo tās netiek sniegtas kuram katram, tās sniedz tieši jums, jo jūs esat īpaši, jo jūs spējat vienkārši būt.

Pacel galvu, un palūkojies uz šīm debesīm, tās spīd priekš tevis, izmanto to un neapstājies.

“Mana īpašā zvaigzne”

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s