“Īstie”

Screen Shot 2017-03-07 at 4.54.30 PM

Ilgi gaidītais mirklis, pēc kāda laika klusuma, klusuma brīža, kurā es spēju apjaust daudzas lietas, sastapt īstus cilvēkus, piedot un pieņemt savu līdzcilvēku liekulību un melus, iemācīties patiesi “piedot” un saskatīt laimi, tad, kad tu to vismazāk gaidi. No jauna sākt elpot, no jauna priecāties, no jauna būt atkal par to, kas es vienmēr esmu bijusi, no jauna mīlēt, un tik daudzas un šķietami vienkārši primitīvas lietas atkal spēj manī radīt neizsakāmas emocijas, emocijas, kas manā galvā eksplodē kā Jaunā gada salūts, kas raisa vārdos neizsakāmas emocijas, jūtas. Un izvērtējot šo emociju virpuli, es atkal spēju sajust to meiteni sevī, kas bija pēdējos gados kaut kur nomaldījusies, kaut kur aizmukusi, paslēpusies zem tās čaulas, ko pārējie vēlējās redzēt, bet nemaz nejautājot vai tas ir tas, kas man ir vajadzīgs. Mums ir jābūt pateicīgiem par visu, kas mums tika dots, un par visu, kas mums tika atņemts, esmu dziļi sevī, pārliecināta par savu pārliecību, ka par to visu es esmu pateicīga, bez jebkādām šaubām, es spēju paceltu galvu pateikt paldies visam, kas ar manīm noticis, jo apzinos, ka es nebūtu nonākusi tagad tur, kur es šobrīd esmu. Es nebūtu atkal sastapusi sevī meiteni, kas gaidīja, kad tā atkal spēs izlauzties.

Mēs bieži vien vēlamies parādīt sevi pilnībā, bet ir vērts atcerēties, ka ne visi ir pelnījuši zināt Jūs īstos, un Jūsu gudrākais solis ir ļaut, lai viņi kritizē to, ko viņi domā, kas Jūs esat. Un Jūs pamanīsiet, ka pavadītais laiks ar šiem cilvēkiem ir kā mūžība, bet kaut kur ir cilvēks/i ar kuriem pavadītas niecīgas 2h liks justies kā īsam mirklim. Jūs sākat apjaust, ka šis ilgi pavadītais laiks ir bijis pilns vientulības, jo Jūs neesat bijuši saprasti. Par ko noteikti tiksiet nosodīti, bet vienmēr atceraties, nevainojat sevi nevienā brīdī, nevienā situācijā, jo tajos brīžos Jūs darījāt tā, kā Jūs uzskatījāt par pareizu, nav nozīmes kas tajā brīdī bija pareizs vai nepareizs, jo galu galā nav vienas pareizas tasinības. Un tad mēs domājam, ka mums būs sliktāk bez dažiem cilvēkiem, bet īstenībā atklājas, ka tomēr ir kļuvis labāk. Un mēs beidzot spējam būt tādi, kādi vēlamies būt, nevis tādi, kādus mūs citi grib redzēt. Tu beidzot spēj smieties, beidzot priecāties un būt mierā ar sevīm, jo beidzot esam spējuši iemācīties aizvērt garlaicīgu grāmatu, aiziet no sliktas filmas un šķirties no cilvēkiem, kuri mūs neciena.

Neapšaubāmi, mums tiek sniegtas mācību stundas aiz mācību stundām, kļūdas aiz kļūdām, un tad mēs nokļūstam sūrajā realitātē, kurā mēs ieraugam vietas, kurās esam nokļūdījušies, un dzīve mums sit pa pieri tad, kad mēs spītīgi neievērojam pērienus pa dibenu. Bet mūsos ir apzināta vēlme neatgriezties atpakaļ pagātnē un nelabot šīs kļūdas, jo ja jau reiz mūsu spēkos nav mainīt laiku, tad kādēļ gan censties labot kļūdu, kas jau ir notikusi? Kļūda jau ir paveikta un ir vērtīgi to atcerēties, kad atskatamies atpakaļ. Jā, sāpes ir neizbēgamas, bet ciešanas nav obligātas.

Un tad mūsos parādās ticība, ticība sev, savai unikalitātei, savai nevainojamībai. Kādos dzīves posmos, mēs saskaramies ar to, kam neesam bijuši gatavi. Bet tas viss, mūs ir stiprinājis un licis nevis sevi ierobežot, bet būt līdzsvarā ar sevīm. Mēs kļūstam brīvi, un brīnišķīgākais šajā brīvībā ir tas, ka mēs esam nevainojami. Protams, mēs vēlamies nokļūt uzreiz uz pašu augstāko virsotni, bet laime ir tikmēr, kamēs mēs esam ceļā uz virsotni, nevis tad, kad mēs jau tur esam.

Protams, ka, mēs apjaušam, ka dzīvē nav nejaušību, nejaušu tikšanos, tāpat kā nav nejauši izlasītu grāmatu. Mēs nevaram dzīvot visu laiku tikai savā pasaulē, un ar laiku, mēs saprotam, ka katrs satikts cilvēks, kurš ienāk mūsu dzīvē, sniedz noteiktu mācību stundu. Un mums ir viegli iestigt šajās mācību stundās. Kāds pārbaudīs mūsu drosmi, kāds centīsies uzspiest savu gribu, kāds iemācīs mīlēt, cits uzticēties. Arī neiztikt bez cilvēkiem, kas palīdzēs saskatīt patiesas vērtības un atrast sevī spēku. Neviens no mums nav šeit nejaušības pēc, un tāpat nav arī nejauši tie gadījumi, kas mūs ietekmē mūsu pašu realitātē šajā laika brīdī.

Es apzinos, ka es esmu brīva, lai sāktu dzīvi no jauna pēc jebkuras katastrofas, jo esmu gatava uzņemties atbildību par savu rīcību. Es zinu, ka nav nepareizi pieņemt dzīvi, kāda tā ir, neko nevaicājot un pieņemot, ka galu galā notiks tas, kam jānotiek. Katra diena ir jauns sākums. Pavisam skaidri es zinu, ka nevienam notikumam pasaulē nav nekādas nozīmes, izņemot to nozīmi, kuru es pati tam piešķiru.

Es neeju tur, kur ved visu iemītais ceļš, es labāk eju tur, kur tā ceļa nav un atstāju aiz sevis iemītu ceļu. Un savā ceļā esmu spējusi satikt cilvēku, kas man ir licis saprast, ja man ir labi ar viņu, tad nav nekādas nozīmes, kā uz to raugās pārejie. Un es patiesi apzinos, ka man blakus ir cilvēks, un es nevaru un nemaz negribu iedomāties būt blakus kādam citam. Mani aizrauj šī cilvēka dīvainības, man tā ir lieliska iespēja labi sadzīvot ar šīm atšķirībām vienam no otra, kuras mani sajūsmina, kuras es apbrīnoju. Es pieņemu cilvēku tādu, kāds viņš ir, nedomājot, ka mana laime ir atkarīga no viņa. Jebkuros apstākļos mūsu savstarpējās attiecības ir vissvarīgākā daļa mūsu dzīvē. Vai tā ir nejaušu apstākļu sakritība, ekstrasensora uztvere, deja vu vai vienlaicīga darbība, kad mēs pareizā laikā un vietā pirmoreiz satiekoties, esam sapratuši, ka viens otram piešķiram jēgu. Apkārt ir tik daudz cilvēku, bet mēs nepamanam nevienu, nezaudējam viens otra viengabalainību.

Mēs ļoti labi apzināmies, ka vienīgie ierobežojumi mūsu personīgajai izpratnei ir mūsu pašu uzspiesti, tāpēc mēs ļaujamies sajūtām, kas mūsos ir, mēs esam patiesi un nebaidāmies iet uz priekšu, neatkarīgi no tā, kā uz to skatās citi. Mums ir sava pasaule, ko veidojam mēs paši, un ja kāds tajā vēlas iekļauties, mēs ļaujam tajā ienākt, bet atgādinot tikai to, ka tā ir mūsu, kurā mēs jūtamies līdzsvarā ar sevīm un pārējiem. Tā ir mūsu realitāte, un mēs šajā realitātē abi spējam vienlaicīgi spert soli uz priekšu, nemaz neizjūtot vajadzību kaut ko redzēt tālāk, jo jūtam, ka dzīve mums sniedz nepārtrauktas pārmaiņas pretīm piepildījumam, un mēs mācamies pielāgoties šīm dažādajām dzīves perspektīvām, jo tā ir daļa no mums.

Mums ir augstākie mērķi, kā uzticēšanās, paļaušanās, bijība pret mūsu dzīvi. Esot blakus, apjaust, ka visveselīgākā mīlestība ir tā, kurā mēs jūtamies labi, un tādejādi mīlestības nodošana viens otram ir pilnīgi nesavtīga, jo mīlestībā ir visu mūsu partnera trūkumu pieņemšana, šis apliecinājums dzīvē var iegūt daudzas formas.

Esot blakus īstajiem cilvēkiem, pavisam nemanot Jūsu dzīvē var ienākt daudz emociju, kuras Jums sagādās neaizmirstamus mirkļus, Jūs spējat saskatīt sevī tik sen aizmirstas īpašības, īpašības, ka Jums vienmēr bijušas raksturīgas, kas spējušas jums atdzimt no jauna, iemīlēt no jauna, būt patiesiem un īstiem.

Nemeklējiet šos īstos cilvēkus, jo iespējams ir jāpāiet laikam, lai tie paši ienāktu, ienāktu tad, kad jūs to vismazāk gaidīsiet. Jūs redzēsiet, ka šādas tikšanās Jūs izsitīs no ierastā, pierastā komforta, bet esiet drosmīgi un neļaujiet komfortam ņemt virsroku, jo visdrīzāk, tas ir kārtējais brīdinājums Jums, ka ir laiks ko mainīt savā dzīvē. Un pavisam noteikti ir skaidrs, ka nekas nenotiek tāpat vien, ka mēs cilvēkus nesatiekam nejauši. Un īstie cilvēki, vienmēr būs visnegaidītākajā brīdī, baudiet šos mirkļus un nepalaidiet tos garām!

Jūs esat pelnījuši pašu labāko, visam savs laiks, arī pacietība mums spēj iemācīt daudzas lietas.

Baudiet mirkli, kurā Jūs esat, ja Jums liekas, ka šobrīd viss labais beidzies, tad spējat apjaust, ka īstenībā Jums plānojas, kas vēl labāks!

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s