Sena, bet tik patiesa un atklāta vēstule!

6359521300899249072047288098_openletter.ODYSSIr liels klusums iestājies šeit, bet tomēr, pēc tik ilga klusuma, un tik lielām pārmaiņām savā dzīvē, dzīvē, kurā es jūtos bezgala laimīga, jo blakus ir cilvēki, kas mani pieņem tādu kāda es esmu, cilvēks, kurš ir mans vesels, liek justies man mīlētai, un es spēju būt es pati. Esmu dzīvei pateicīga, par visu, ko tā man ir sniegusi, par mācībām, par ieguvumiem, par zaudējumiem un par uzvarām, tas viss ir bijis nepieciešams man, lai es tagad atrastos, tur, kur es atrodos. Es mīlu dzīvi un cilvēkus, kas ir man apkārt!

Tagad, pēc ilga laika posma, es vēlos dalīties ar Jums, ar atklātu un patiesu vēstuli, kādam cilvēkam, es joprojām uzskatu, ka darīju visu kā uzskatīju par pareizu, joprojām es pieņemu to, kā nepieciešamību un patiesi un atklāti esmu palaidusi cilvēku, kuram kādu brīdi manā dzīvē bija svarīga loma, es no sirds vēlu, lai šis cilvēks ir laimīgs un priecājas par ikvienu mirkli, kas viņam dzīvē ir dots!

Lasam:

Es ilgi stāvēju pie loga, un skatījos uz pagalmu, kurā ir pavadīti daudzi, emocijām un sajūtām piepildīti gadi. Sirdi silda daudzas atminas, daudzas emocijas. Lielu gandarījumu sniedz viss tas, kas ir ieguldīts, cik ļoti tajā visā ir ielikta dvēsele un sirds, cik ļoti tas viss ir bijis nozīmīgs un svarīgs, vieta, nevis vienkārši māja, bet tieši vieta, kuru centāmies radīt kā mūsu mājas, kurā centāmies mīlēt katru stūri, kurā centāmies mīlēt viens otru, patiesi un bez nosacījumiem. Šobrīd mājā valda klusums, kad apklusa mūzika, klusums kļuva vēl dziļāks. Izdzirdot savu nopūtu, es sāku saklausīt citas skaņas: radio klusinātu šalkšanu, lietus lāses sitās uz palodzēm un apzinājos, ka es šeit esmu viena, pavisam tukša sirdī un dvēselē, pavisam nelaimīga, pavisam nepiepildīta, visbriesmīgākajā veidā salauzta un nomesta, tajā vistiešākajā veidā, lai būtu blakus, pierādītu savu pārliecību, tu kārtējo reizi, aizver durvis pēc sevis un aizbrauc atkal turpatās, siltumā, pie citas smaržas, pie citas garšas, pie citas, un tā nepārtraukti, visu šo laiku…Maldinot mani, melojot man, sāpinot, un izmantojot to manu mīlestību, kuru es biju gatava tev dot, izmantojot to. Nemiers un šaubas plosa manu prātu. Kaut kas ir jādara man, jāsalūzt, un jāpārkāpj pāri šīm piesaitētajām emocijām, kas vēl vadās pēc kaut kādām ilūzijām, ilūzijām, kādas nekad nebūs. Nekas vairs nebūs tā, kā bija, nav iespēja glābt to, kas ir saluzis sīkās lauskās, arī sasitot vāzi un salīmējot to, tā vairs nav tāda un tai nepārtraukti ūdens līst ārā pa šīm spraugām. Es drudžaini pūlējos identificēt skaņas un noskaņas sevī, saprast kas ir tas, pamatīgi ausījos, meklējot skaņu avotu, meklējot atbildes. Pūlējos ieraudzīt asociācijas izraisījušas emocijas, sajūtas, atmiņas. Bet nekā. Nemiers manī tikai pieaug.

Kārojas uzrkastīt:
„ Mans… vai nu vairs mans un vai vairs mīļotais? Un apzinos, ka tu jau sen vairs neesi un nebūsi mans,ka tu nemaz neesi nekad bijis pārliecināts par manīm, ka tev nekad nav bijusi šī beznosacījuma mīlestība, ka dzīves gaitā tu nemaz neredzi manīm sev blakus, ka tu nemaz nevēlies uzņemties šīs saistības, apliecinot man, ka tu zini, ka nekam pārējam šajā dzīvē nav nozīmes, ka es esmu tā, kas bus tev blakus, lai kur tu dotos. Ka tu jau sen izlēmi, un tu jau sen izdarīji savu izvēli. Tavi vārdi, tie daudzie neskaitāmie vārdi, kurus tu esi man izteicis, tie ir mani sagrāvuši, tie ir mani salauzuši, ja man likās, ka pret to ko tu man nodarīji darbībā es esmu spēcīga, tad vārdi diemžēl nekad nekur nepazudīs, tie noēd un noēdīs mani, es pazudīšu tajos, es nespēšu tos izmest no galvas, tie ir iesakņojušies dziļi manī, un atrodoties tev blakus, es nespēšu tos izravēt un es pamatigi šaubos vai tu spēsi kādreiz šīs nezāles izraut līdz ar saknēm, lai tās nekad vairs atkal neizdīgtu. Tevī nav šī spēka, jo tevī nav šīs mīlestības pret manīm, tev ir tikai atmiņas, kurās tu gremdējies, tu nemaz nevēlies radīt jaunas, tu nemaz nevēlies parādit to, ka tu esi izlēmis, tu kārtējo reizi mētājies ar vārdiem, kārtējo reizi sāpinot mani, kārtējo reizi uzspiežot izvēlēties, es jau biju izvēlējusies, un ne vienu reizi, es jau piedevu un sagaidīju, bet tu kārtējo reizi paspēlējies ar šo bumbiņu un aizmeti to prom, kā nevajadzīgu, kā lieku, kas traucē tev šajā dzīvē.
Es nepārtraukti traucos savā ikdienā, lai būtu šeit un tagad, bet es nespēju dzīvot šeit un tagad, es nespēju dzīvot laimīga, mani tas viss grauj nost, man tas viss ir atņēmis ticību sev un tev. Es nespēju vairs ticēt tev, taviem vārdiem, un es šaubos vai kādreiz spēšu.

Es vairs nejūtu tevi, jau tad kad tu atnāci pirms mēneša, es sapratu ka mānu sevi, jo tu vairs nesmaržoji tā, jo tu vairs negaršoji tā, jo tas viss man likās netīrs un pabijis citur. Tavas spēcīgi stiprinošās rokas ir apķērušas citu, tavas saldenās lūpas ir skūpstījušas citu, tavs vīrišķīgi raupjais ķermenis ir bijis pie citas. Tavu zilo acu dvēseliskums ir raudzījies uz citu ar sajūsmu un iekāri, tur vairs nav nekā ko tu spētu un gribētu man dot, tu mēģini mānīt pats sevi, nekā vairs nav…

Atskanot taviem vārdiem, es jau dzirdu neticību, es jau dzirdu šaubas, šaubas pašam par sevi, šaubas par to, kas būs, es vairs nespēju ticēt.

Esmu sevi izsmēlusi, esmu sevi novedusi vēl lielākā tukšumā, es zinu, ka pēc šī visa sliktā stāsta, būs kas skaists un jauks, ka mēs spēsim ieskatīties viens otram acīs, un būt pateicīgi par visu, kas mums tika dots. No tevis es esmu guvusi visu, ko sieviete var gūt. Es neesmu vīlusies vai sarūgtināta. Vienkārši skumji, kā mēdz būt skumji, kad beidzies kas liels un skaists. Kas tāds, kas varēja kļūt vēl lielāks un skaistāks, kas tads, kam es vēl nesen ticēju, kurā es redzēju gaismu, kurās es redzēju mīlestību, kurās es redzēju saticību, cieņu un uzticību, bet es vairs neredzu. Nē, es negribu atpakaļ tajās iepriekšējās jutoņās, tajā iemīlēšanās skurbulī un sajūsmā. Es gribu būt es pati, es gribu dzīvot, es gribu, lai man šīs sajūtas, kas nomāc manu mieru, kas nepārtraukti gruzd sirdī pazūd, es gribu tevi atlaist, lai spētu tevi mīlēt vēl vairāk, kaut gan es nemaz tevi neturu, jo tu jau sen esi pats aizgājis, jau ilgu laiku un vairākas reizes. Tu izvēlējies būvēt ko jaunu un skaistu, pagriežot to mūri pret mums, tu nolēmi būt par šo muri citur, un es tevi nenosodu, jo zinu, ka arī es esmu bijusi vainīga daudzās lietas, bet nekad manā tumšajā pasaulē nebija ienācis kas tāds, kad es spētu atdot sevi visu citam, nekad, mans ķermenis un gars vienmēr ir bijis tikai un vienīgi tavs, tas tika kopts un saudzēts tev, taviem glāstiem, taviem pieskārieniem, bet tu sagrāvi šo templi, tu izvēlējies ļaut tam nomirt un noputēt vienatnē.

Tai vietā, kur manā sirdī spožiem burtiem laistījās Tavs vārds, nu ir krēsla, tumšs, tukšs…skumji.

Gara acīm redzu dejotājus, kā viņu kājas, kas, šķiet, teju teju sasiesies mezglos sarežģīto dejas soļu dēļ. Tādas bija mūsu attiecības. Cakaini deju soļi, kas nekad nemisējās, bet nekad nesavijās ciešos mezglos.

Mūsu attiecības nekad nav savijušās pilnvērtīgi kopā, tās pēdējos gados tieši atraisījās viens no otra. Es nespēju pat iedomāties, vai kādreiz tās spēs tik cieši sadejoties, ka tās spēs būt tik spēcīgas, ka neviena sarežģītākā deja nespēs izjaukt to ritmu, kas mums patīk un der.

Es ticu, ka mēs spēsim sakārtot šo visu situāciju, ka spēsim ar vēsu prātu uz to visu paskatīties, bet man nav vārdu, ko Tev teikt. Neviena. Ir tikai sāpes, bet tās jau nevar izstāstīt.
Zinu, ka rīt paliks vieglāk. Parīt vēl vieglāk…

Kad beidzas mīlestība? Kā? Es nezinu, kā tu spēji šo mīlestību sagraut sevī, kā tu spēji vadīties pēc mīlestības kā pēc kaut kāda klikšķa, nav nekāda kliķšķa, tas arī nav bijis nekad, mūs ir vienojis kas vairāk, kas spēcīgāks, kas vērtīgāks, tā bija mūsu klātbūtne, tie bijām mēs, tie spēcīgie un stiprie, kas spēja darīt visu līdz izsīkumam, kas vienmēr visu darīja perfekti un ar sajūsmu, tam visam bija iespēja kļūt vēl skaistākam un lielākam, tā bija tā mūsu paradīze, kurā tikai mēs zinājām, kā sauc katru ziedu, kuram esam pieskārušies, ka tikai no mums bija atkarīgs vai šie ziedi uzziedēs. Tikai mēs spējam saprast viens otru, tikai mēs mīlējām to, ko darām, mums visa bija dots, pilnībā viss…..

Es arvien domāju, ka tikai tevi iepazīstot es sapratu, kas ir mīlestība, tu dalīji ar mani priekus un bēdas. Tu biji tas kas katru rītu mostoties tev blakus padarīja skaistāku, un liki dienai izskatīties saulainai, lai gan ārā aiz loga valdīja drēgns un nepatīkams laiks. Tu biji tas, kuram arī es spēju atklāties pilnībā. Tu zināji, kas man patīk un nepatīk. Skatoties bildes, kurās esam laimīgi, atceros visu jauko un atcerēšos vēl jo ilgi.

Mūsu kopdzīves ceļš nav bijis rozēm kaisīts, bet mēs  to gājām kopā, plecu pie pleca, kā viens veselums, kā ģimene. Atbalstījām viens otru brīžos, kad bija smagi un likās pasaule mūs nepieņem, gan priecājamies par labajām lietām, kuras notika mums apkārt un kuras bija saistītas ar mums.

Par maz mēs pēdējos gados runājām, tā patiesi un ar dziļu domu, un neieklausījāmies viens otrā. Bet manas jūtas pret tevi tas nemazināja.

Tu mani spēji darīt labāku. Tu spēji mani izmainīt,. TU to izdarīji. Tu parādīji to, ka nevar uztvert par pašsaprotamu un vienkāršu, par tādu, kurai drīkst ļaut ritēt pašplūsmā.

Ja tu vien aptvertu, cik laimīga es esmu par to, ka spēju gulēt blakus meitiņai, es guļu viņu apķērusi un apbrīnoju, cik jauks mūsu kopdarbs ir sanācis. Kurš tika radīts aiz mīlestības. Lolota un gaidīta. Sargāta un mīlēta.

Bet stāsts vairs nav par to, stāsta vairs nav…
Kādā brīdī iestājas atskārsme – vairs neko nevar un nevarēs just.

Bet tagad ļaujos skumjām. Mirkli iedomājos, ka par daudz aizrautīgi.
Nē, tas neiet krastā! Noraušu asaras, mirkli lūkojos uz tavu bildi un saprotu, ka manām emocijām ir pārāk maz vietas.

Es rakstu Tev vēstuli, pēdējo, ko tu saņemsi no manīm!

Advertisements