– apkārtējie –

Ar katru dienu, dienas kļūst īsākas un vakari garāki, no vienas puses mazliet nogurdinoši, no otras puses arī tāds laiks mums ir nepieciešams, mēs spējam vairāk laika pavadīt ar tuvajiem, jo kārtējos vakaros vai nedēļas nogalēs neskrienam uz ik vakara, it kā nozīmīgu pasākumu, bet gan vēlamies ieritināties zem pleda, blakus saviem mīļajiem. Un tajos brīžos tu saproti, ka neko vairāk nemaz nevajag, ka viss kas tev ir nepieciešams ir tev blakus.

Protams, cittreiz trūkst kāda cilvēka tajā brīdī, vai iespējams kāds ir viens un skumst savā vientulībā, bet arī tāds posms ir nepieciešams.

Mums šajos garajos vakaros ir iespēja daudz ko saprast, sadzirdēt un saredzēt. Kāds vienkārši gaida mieru, kāds noskatās uz saviem aktīvajiem bērniem un priecājas par viņu naivumu pret dzīvi, kas pagaidām tiem ir, kāds slepus pēta savu mīļoto blakus un apzinās, ka pilnai laimei ir VISS.

Mums ir iespēja novērtēt to ko varbūt “aktīvajā” sezonā, skrienot uz visām pusēm nesaredzam.

Šodien kāds cilvēks, kas man atvēra acis uz dzīvi, skaļi izteicās, ka es propogandēju, ka esmu reāli advancēta dzīves pazinēja un spriedelētāja. Lika aizdomāties, cik ļoti cilvēks ir tumsnējs un spēj spriest par manām dzīves pieredzēm, nepamanot savējās. Un, es pavisam noteikti zinu, ka es nemaz nevaru būt advancētas dzīves pazinēja, jo man vēl daudz kas ir izzināms, un ja es vien zinātu, kas sekos tālāk, un ko es no tā iegūšu.

Tāpēc, es skaidri varu teikt, ka manas šīs saucamās “propagandas” vai “spriedelēšanas”, nav ieteikumi vai formulas, kas ir jaizmanto savā dzīvē, es dalos ar SAVU pieredzi, un iespējams, ka kādreiz kādam no Jums tās noderēs.

Vienmēr būs cilvēki, kas apstākļu dēļ no Jūsu dzīves nepazudīs, pieņemiet viņus tādi, kādi viņi ir, piedodiet viņiem, lai cik tas smagi būtu, jo ticiet man viņi nav tā vērti, viņi ir kā putekļi, kas vienkārši ik pa laikam sakrājās kādās vietās un tad atgādina par sevi, bet Jūs tos putekļus satīriet un izmetiet, jo Jums šī netīrība nav vajadzīga, jo īpaši Jūsu mājās, kur esat laimīgi.

Ziniet klusēšana ir zelts, bet zelta vērtē ir cittreiz nostāties pozīcijā, kur noteicēji esat jūs, jo vienmēr atceraties, nevienam nav tiesības lemt pār jums, jūsu dzīvi. Jo uzvarētājs vispirms uzvar un tikai tad dodas arēnā, bet pārējie dodas arēnā un tad mēģina saprast, ko darīt. Un ticiet man, to “pārējo” ir ļoti daudz.

Tagad ieritinaties mīļajiem ciešāk blakus, uzraujat sev virsū pledu un sajūtat to, ko Jums neviens, nekad šajā dzīve nav sniedzis, rūpes un atbalstu!

Paldies visiem augstāk stāvošajiem par visu, kas man ir bijis, kas man ir un vēl būs!

Advertisements

Atvieglojums

IMG_4770

Šosezon, man dikti ir aizķērusies skriešana, un visvairāk tieši uz rudeni. Nemāku to izskaidrot, jo skrienu jau ilgus gadus, bet šogad ir īpaši skriet, vai tāpēc, ka manā dzīvē ir notikušas lielas pārmaiņas, bet ar visām tām, es nekad neaizmirsu sportot, vai tāpēc, ka no pierīgas dzīves, esmu jau iedzīvojusies Rīgas centrā, un jūtos tik viegli un atbrīvoti, kad man ir dota iespēja izbaudīt Rīgas ielas, cittreiz skrienot lielākus, apjomīgākus maršrutus, cittreiz īsākus, bet tik pat baudāmus. Es izbaudu pilnībā katru minūti, kad skrienu, un katru minūti manas domas neatslēdzas, bet arī neiespringst. Skrienot, es spēju izjust sevi vislabāk, jo lai spētu ilgāk skriet, un mazāk nogurt, ļoti jāieklausās savā ķermenī, un aizvien vairāk es zinu, ko no manis tas prasa.

Bet tas laiks, kas man tiek dots, man tas ir īpašs, jo es atrodu laiku, lai apdomātu, pārdomātu, izdomātu visu, kas ir saistīts par un ap mani. Es spēju nokļūt līdz daudzām atbildēm, bieži vien vēl turpinu tās analizēt, kad jau esmu bijusi dušā, un jau ikdienas rutīnā sēžot pie kafijas, daru ikdienas lietas. Bet šajās apjausmās ir tik daudz atbilžu, ir tik daudz skaidru redzējumu, par daudziem redzējumiem man māca šaubas, tos noteikti citi nesapratīs. Un tad arvien vairāk sāku apjaust, ka man nav nepieciešamība uztraukties par to, ko domās citi, vai kā citi jutīsies. Vai nu viņi to pieņems, vai vienkārši laika gaitā mūsu ceļi šķirsies, un par lielu izbrīnu man, kas skan mazliet dīvaini, bet es par šīm atklāsmēm jutu mežonīgu atvieglojumu. Atvieglojumu par to, ka man nebūs jāpakārtojas šiem cilvēkiem, atvieglojumu par to, ka es beidzot saņēmos un to izdarīju, es jūtu brīvību sevī, un jo vairāk es to apzinos, jo brīvāka es kļuvu, un arvien mazāk saprotu, ka man šos cilvēkus nav vēlmes satikt. Es jūtu atvieglojumu, kad mana mammas nedēļa ir beigusies, jo es zinu, ka tagad būs laiks man, es veicu dziļu ieelpu, jo zinu, ka savas rūpes attiecībā uz savu meitu es pilnvērtīgi pildu, un tagad man atkal ir laiks, lai es atgūtu atpakaļ to, ko sniedzu, un tas dod brīvību. Es cenšos ar visiem pa labam, būt līdzjūtīga, bet kad veikalā pie kases, man priekšā klients piektdienā dikti skarbi izsakās pārdevējai, kas cenšas savaldīt savu aizvainojumu, pienākot manai kārtai, es sāku uzjautrināt pārdevēju, un savā ziņā, izsmiet klientu/vīrieti – bubinātāju, no kā viņam paliek kauns, bet es ar pārdevēju sasmaidamies un novēlam jauku dienu viena otrai, es jutu atvieglojumu, ka nepaturēju ciet savu muti, un liku aizdomāties “bubināmajam” klientam. Būdama visu dzīvi katoliete, es labprātāk apmeklēju luterāņu baznīcu, un es par to nekaunos, bet jūtu atvieglojumu, jo nespiežu sev darīt to, ko citi uzskata par nepieņemamu. Un katram brīvam cilvēkam būtu jāsaprot, ka ikkatrai reliģijai ir tik daudz dažādu sekotāju un cik sekli būtu spriest par visu reliģiju vai cilvēku, vien iepazīstot tās sekotājus. Es jūtu atvieglojumu, ka man ir brīvas izvēles iespējas.

Izkopjot šos atvieglojumus, sāku just savus sirdpukstus, kas ļauj man būt brīvai, kas ļauj man pastāvēt par to, kas man ir svarīgs, un es zinu, ka manas domas nesakritīs ar citu domām, bet ar atvieglojumu es sev saku, ka man vienalga, jo lai būtu brīva, man ir jāiemācās klausīt savai sirdsbalsij, nevis ieslēgt prātu, kurš tajā bridī cenšas izdabāt visiem citiem. Es ļoti cenšos sadraudzēties ar prāta untumiem, mums sokas raibi, bet produktīvi. Es jūsmoju par saviem atvieglojumiem, jo svarīgākie cilvēki man blakus pieņem tos, un lai cik tas dīvaini skanētu, arī ar viņiem mums tie sakrīt. Esmu pateicīga, ka man dzīve ir sniegusi šos cilvēkus, es viņus augsti vērtēju, un arvien vairāk esot kopā, es jūtos ar viņiem brīva, atvieglota un nepiespiesta!

Manās acīs, daudzi cilvēki nespēj un nemāk būt brīvi, viņi uzskata, ka fiziskā brīvība ir tā, kas dara dvēseli brīvu, bet neaizdomājas, ka ar saviem vārdiem to patiesībā nocietina. Un ja es apjaušu, ka ar šiem cilvēkiem es jūtos tā, it kā viņiem ar manīm ir grūti, es vienkārši turos pa gabalu, un tas sniedz atvieglojumu. Un turos pie tā, ja mēs kādu zaudējam, bet atrodam paši sevi, tad mēs esam lielākie uzvarētāji. Un atceraties, ka tie, kas mēra visu ar atzīmju palīdzību “labi-slikti”, ir tikai izstrādes procesā uz brīvību!

Ar cieņu, Jūsu Sanita!

 

Kad vasaras dzestrums, liek pamosties…

 

Kārtējais darba dienas rīts, klasiski pieņemtais ikdienas rituāls – rīta kafija. Un, kad sajūtu jau kafijas smaržu, apzināti sāku pētīt, kas notiek laukā pa logu, kāds nesteidzīgi soļo uz auto, kāds steigšus skrien uz darbu, lai precīzā laikā atrastos jau savā darba vietā. Nevienā nav redzams tas, vai viņi sajūt šīs pēdējās vasaras dienas, rudens tuvošanos, vai jūt to dzestrumu, ko es redzu un jūtu, pat neizejot uz terases. Cits neko nesaredz tajā, cits noskurbinās, cits dusmojās. Es aizdomājos, jo šie rīti ļauj man pamosties, ļauj būt možākai, un ļauj būt domās ar sevīm, lai saprastu, ko sajūtas saka manai sirdij, vai tas ir mirkļa uzplaiksnījums, vai tās ir emociju piepildītas domas. Daudz ko, es spēju dēļ šī dzestruma izprast, daudz kur man nāk apskaidrība, kas ir tas, ko vēlas mana sirds. Un sirds vēlas vienlaikus gan daudz, gan pavisam maz, mazu, sīkumainu lietiņu. Vismazākā lietiņa, ko vēlos, atgādina man par cilvēcīgumu cilvēkos, cik daudzos tas ir izzudis, lielās lietas man atgādina, ka vēlmēm var arī nebūt robežu, ka spējam iekrist galejībās, no kurām nespējam izlīst laukā. Es katrā lietā, gan mazā, gan lielā saskatu, labo un slikto. Bet skaidri apjaušu, ka tas, kas man ir labs, otram būs slikts, un kas slikts, otram labs. Dzīvē ir tik daudz šo dvēseļu, ar tik daudzām atšķirībām, un lielākoties es no tām mācos, mācos visu, katrs satiktais, man ir bijis skolotājs, ir brīži, kad es to saprotu tikai pēc tam, ir brīži, kad es to saprotu uzreiz. Un tas viss, man ir iemācījis but pateicīgai. Un dzestrums man liek atgādināt, ka jauki vārdi nemaksā neko, un ir laiks tos pielietot. Zinu, ka daudzi domā, vēl ir daudz laika, bet izej rītdien laukā tā paagrāk, kad daba vēl ir pusmiegā, kad dzīvās radības vēl pošas darbiem, apstājies, nesteidzoties ļauj lai caur tevīm izplūst šis dzestrais gaiss, sajūti, kā tas pieskaras tavai ādai, kā tas noglāsta tavus matus, kā tas kņudina vaigus, tajā bridī, kad ļausi tam iziet, īstenībā sapratīsi, ka tā laika nemaz tik daudz nav. Tāpēc izmanto to, ko šobrīd tas tev dod, ja uzskati, ka tā ir jādara, tad dari, ja tas tev liek baidīties, tad zini, tu pavisam noteikti esi uz pareizā cela. Esam pieraduši, katru nedēļu gaidīt 5dienu, katru gadu vasaru un visu dzīvi laimi. Laime ir mūsos jau no pirmsākumiem. Un rīta dzestrumā, apstājoties, kad beidzot saņemsies un dziļi ieelposi, uzdod sev jautājumu: ” Vai tu atceries, kas tu biji, pirms pasaule pateica tev, par ko tev jākļūst?” . Ļauj, lai plūst, ļauj, lai atsvaidzina, ļauj, lai dod otru elpu, jo, mēs esam tā vērti!

 

20776513_1986780664717892_4387737917832042175_o

Ar cieņu un vasaras dzestrumu sejā, Sanita!

Photo: Viesturs Jūgs

“Īstie”

Screen Shot 2017-03-07 at 4.54.30 PM

Ilgi gaidītais mirklis, pēc kāda laika klusuma, klusuma brīža, kurā es spēju apjaust daudzas lietas, sastapt īstus cilvēkus, piedot un pieņemt savu līdzcilvēku liekulību un melus, iemācīties patiesi “piedot” un saskatīt laimi, tad, kad tu to vismazāk gaidi. No jauna sākt elpot, no jauna priecāties, no jauna būt atkal par to, kas es vienmēr esmu bijusi, no jauna mīlēt, un tik daudzas un šķietami vienkārši primitīvas lietas atkal spēj manī radīt neizsakāmas emocijas, emocijas, kas manā galvā eksplodē kā Jaunā gada salūts, kas raisa vārdos neizsakāmas emocijas, jūtas. Un izvērtējot šo emociju virpuli, es atkal spēju sajust to meiteni sevī, kas bija pēdējos gados kaut kur nomaldījusies, kaut kur aizmukusi, paslēpusies zem tās čaulas, ko pārējie vēlējās redzēt, bet nemaz nejautājot vai tas ir tas, kas man ir vajadzīgs. Mums ir jābūt pateicīgiem par visu, kas mums tika dots, un par visu, kas mums tika atņemts, esmu dziļi sevī, pārliecināta par savu pārliecību, ka par to visu es esmu pateicīga, bez jebkādām šaubām, es spēju paceltu galvu pateikt paldies visam, kas ar manīm noticis, jo apzinos, ka es nebūtu nonākusi tagad tur, kur es šobrīd esmu. Es nebūtu atkal sastapusi sevī meiteni, kas gaidīja, kad tā atkal spēs izlauzties.

Mēs bieži vien vēlamies parādīt sevi pilnībā, bet ir vērts atcerēties, ka ne visi ir pelnījuši zināt Jūs īstos, un Jūsu gudrākais solis ir ļaut, lai viņi kritizē to, ko viņi domā, kas Jūs esat. Un Jūs pamanīsiet, ka pavadītais laiks ar šiem cilvēkiem ir kā mūžība, bet kaut kur ir cilvēks/i ar kuriem pavadītas niecīgas 2h liks justies kā īsam mirklim. Jūs sākat apjaust, ka šis ilgi pavadītais laiks ir bijis pilns vientulības, jo Jūs neesat bijuši saprasti. Par ko noteikti tiksiet nosodīti, bet vienmēr atceraties, nevainojat sevi nevienā brīdī, nevienā situācijā, jo tajos brīžos Jūs darījāt tā, kā Jūs uzskatījāt par pareizu, nav nozīmes kas tajā brīdī bija pareizs vai nepareizs, jo galu galā nav vienas pareizas tasinības. Un tad mēs domājam, ka mums būs sliktāk bez dažiem cilvēkiem, bet īstenībā atklājas, ka tomēr ir kļuvis labāk. Un mēs beidzot spējam būt tādi, kādi vēlamies būt, nevis tādi, kādus mūs citi grib redzēt. Tu beidzot spēj smieties, beidzot priecāties un būt mierā ar sevīm, jo beidzot esam spējuši iemācīties aizvērt garlaicīgu grāmatu, aiziet no sliktas filmas un šķirties no cilvēkiem, kuri mūs neciena.

Neapšaubāmi, mums tiek sniegtas mācību stundas aiz mācību stundām, kļūdas aiz kļūdām, un tad mēs nokļūstam sūrajā realitātē, kurā mēs ieraugam vietas, kurās esam nokļūdījušies, un dzīve mums sit pa pieri tad, kad mēs spītīgi neievērojam pērienus pa dibenu. Bet mūsos ir apzināta vēlme neatgriezties atpakaļ pagātnē un nelabot šīs kļūdas, jo ja jau reiz mūsu spēkos nav mainīt laiku, tad kādēļ gan censties labot kļūdu, kas jau ir notikusi? Kļūda jau ir paveikta un ir vērtīgi to atcerēties, kad atskatamies atpakaļ. Jā, sāpes ir neizbēgamas, bet ciešanas nav obligātas.

Un tad mūsos parādās ticība, ticība sev, savai unikalitātei, savai nevainojamībai. Kādos dzīves posmos, mēs saskaramies ar to, kam neesam bijuši gatavi. Bet tas viss, mūs ir stiprinājis un licis nevis sevi ierobežot, bet būt līdzsvarā ar sevīm. Mēs kļūstam brīvi, un brīnišķīgākais šajā brīvībā ir tas, ka mēs esam nevainojami. Protams, mēs vēlamies nokļūt uzreiz uz pašu augstāko virsotni, bet laime ir tikmēr, kamēs mēs esam ceļā uz virsotni, nevis tad, kad mēs jau tur esam.

Protams, ka, mēs apjaušam, ka dzīvē nav nejaušību, nejaušu tikšanos, tāpat kā nav nejauši izlasītu grāmatu. Mēs nevaram dzīvot visu laiku tikai savā pasaulē, un ar laiku, mēs saprotam, ka katrs satikts cilvēks, kurš ienāk mūsu dzīvē, sniedz noteiktu mācību stundu. Un mums ir viegli iestigt šajās mācību stundās. Kāds pārbaudīs mūsu drosmi, kāds centīsies uzspiest savu gribu, kāds iemācīs mīlēt, cits uzticēties. Arī neiztikt bez cilvēkiem, kas palīdzēs saskatīt patiesas vērtības un atrast sevī spēku. Neviens no mums nav šeit nejaušības pēc, un tāpat nav arī nejauši tie gadījumi, kas mūs ietekmē mūsu pašu realitātē šajā laika brīdī.

Es apzinos, ka es esmu brīva, lai sāktu dzīvi no jauna pēc jebkuras katastrofas, jo esmu gatava uzņemties atbildību par savu rīcību. Es zinu, ka nav nepareizi pieņemt dzīvi, kāda tā ir, neko nevaicājot un pieņemot, ka galu galā notiks tas, kam jānotiek. Katra diena ir jauns sākums. Pavisam skaidri es zinu, ka nevienam notikumam pasaulē nav nekādas nozīmes, izņemot to nozīmi, kuru es pati tam piešķiru.

Es neeju tur, kur ved visu iemītais ceļš, es labāk eju tur, kur tā ceļa nav un atstāju aiz sevis iemītu ceļu. Un savā ceļā esmu spējusi satikt cilvēku, kas man ir licis saprast, ja man ir labi ar viņu, tad nav nekādas nozīmes, kā uz to raugās pārejie. Un es patiesi apzinos, ka man blakus ir cilvēks, un es nevaru un nemaz negribu iedomāties būt blakus kādam citam. Mani aizrauj šī cilvēka dīvainības, man tā ir lieliska iespēja labi sadzīvot ar šīm atšķirībām vienam no otra, kuras mani sajūsmina, kuras es apbrīnoju. Es pieņemu cilvēku tādu, kāds viņš ir, nedomājot, ka mana laime ir atkarīga no viņa. Jebkuros apstākļos mūsu savstarpējās attiecības ir vissvarīgākā daļa mūsu dzīvē. Vai tā ir nejaušu apstākļu sakritība, ekstrasensora uztvere, deja vu vai vienlaicīga darbība, kad mēs pareizā laikā un vietā pirmoreiz satiekoties, esam sapratuši, ka viens otram piešķiram jēgu. Apkārt ir tik daudz cilvēku, bet mēs nepamanam nevienu, nezaudējam viens otra viengabalainību.

Mēs ļoti labi apzināmies, ka vienīgie ierobežojumi mūsu personīgajai izpratnei ir mūsu pašu uzspiesti, tāpēc mēs ļaujamies sajūtām, kas mūsos ir, mēs esam patiesi un nebaidāmies iet uz priekšu, neatkarīgi no tā, kā uz to skatās citi. Mums ir sava pasaule, ko veidojam mēs paši, un ja kāds tajā vēlas iekļauties, mēs ļaujam tajā ienākt, bet atgādinot tikai to, ka tā ir mūsu, kurā mēs jūtamies līdzsvarā ar sevīm un pārējiem. Tā ir mūsu realitāte, un mēs šajā realitātē abi spējam vienlaicīgi spert soli uz priekšu, nemaz neizjūtot vajadzību kaut ko redzēt tālāk, jo jūtam, ka dzīve mums sniedz nepārtrauktas pārmaiņas pretīm piepildījumam, un mēs mācamies pielāgoties šīm dažādajām dzīves perspektīvām, jo tā ir daļa no mums.

Mums ir augstākie mērķi, kā uzticēšanās, paļaušanās, bijība pret mūsu dzīvi. Esot blakus, apjaust, ka visveselīgākā mīlestība ir tā, kurā mēs jūtamies labi, un tādejādi mīlestības nodošana viens otram ir pilnīgi nesavtīga, jo mīlestībā ir visu mūsu partnera trūkumu pieņemšana, šis apliecinājums dzīvē var iegūt daudzas formas.

Esot blakus īstajiem cilvēkiem, pavisam nemanot Jūsu dzīvē var ienākt daudz emociju, kuras Jums sagādās neaizmirstamus mirkļus, Jūs spējat saskatīt sevī tik sen aizmirstas īpašības, īpašības, ka Jums vienmēr bijušas raksturīgas, kas spējušas jums atdzimt no jauna, iemīlēt no jauna, būt patiesiem un īstiem.

Nemeklējiet šos īstos cilvēkus, jo iespējams ir jāpāiet laikam, lai tie paši ienāktu, ienāktu tad, kad jūs to vismazāk gaidīsiet. Jūs redzēsiet, ka šādas tikšanās Jūs izsitīs no ierastā, pierastā komforta, bet esiet drosmīgi un neļaujiet komfortam ņemt virsroku, jo visdrīzāk, tas ir kārtējais brīdinājums Jums, ka ir laiks ko mainīt savā dzīvē. Un pavisam noteikti ir skaidrs, ka nekas nenotiek tāpat vien, ka mēs cilvēkus nesatiekam nejauši. Un īstie cilvēki, vienmēr būs visnegaidītākajā brīdī, baudiet šos mirkļus un nepalaidiet tos garām!

Jūs esat pelnījuši pašu labāko, visam savs laiks, arī pacietība mums spēj iemācīt daudzas lietas.

Baudiet mirkli, kurā Jūs esat, ja Jums liekas, ka šobrīd viss labais beidzies, tad spējat apjaust, ka īstenībā Jums plānojas, kas vēl labāks!

Iemīlēšanās vs Mīlestība

aaf72744110baf7fa3bcfe789dffb853

Mums katram dzīvē pienāk brīdis, kad mēs sākam just emocijas pret otru, pretējo dzimumu, vairs nav mīlestība tikai mātei, savai ģimenei vai Dievam. Bieži vien mums šī aizraušanās pret pretējo dzimumu liek saprast to, kā ko dziļu, patiesu un īstu, simpātijas sniedz savus signālus, neaizdomājoties, ka no simpātijas līdz empātijai ir tāls ceļš ejams. Šīs sirdī kņudošās sajūtas, liek mums skatīties uz mūsu izvēlēto otro pusi kā uz ko tādu, uz kuru mēs varam paļauties, pavadīt kopā laiku, pastaigāties vasaras siltajos vakaros. Mums tas viss liekas kā kaut kas maģisks, īpašs, nepieredzēts. Bet ir jābūt spēcīgiem, un jaapzinās, ka apgalvojums ”Man patīk būt kopā ar Tevi” vēl nenozīmē, ka “Es Tevi mīlu”.

Daudzi uzskata, ka viņi zina par mīlestību visu, cik daudzi spēj pateikt, es tevi mīlēju, kā vispār cilvēks var pateikt “mīlēju”, ja tu mīli, tad mīli, šodien mīlu, rītdien jau mīlēju, nē, tā tas nenotiek, jo tādejādi mēs parādam tikai to, ka esam bijuši fanātiski egoisti. Bet īstenībā mēs, dvēseles, meklējam pilnību viena un tā paša iemesla dēļ, vērst mīlestību pret otru cilvēku, mūsos vienmēr ir vajadzības sajūta, daudzi šīs sajūtas ignorē, neatzīst, vai neapzinās, bet mums ir nepieciešamība kādu mīlēt.

Un līdz kam lielākā daļa neaizdomājas, ka līdz patiesai mīlestībai ir jāaug patstāvīgi. Tā ir māksla, kas neattīstās bez mūsu līdzdalības, jo tā prasa pamatīgas pūles un centienus, mīlestība prasa smagu darbu un nepārtrauktu uzturēšanu. Empātija ir spēja iejusties otra cilvēka pārdzīvojumos un emocijās. Tas trauslums, kas jaatiecina uz sevīm, ir jāspēj attiecināt arī uz otru, iejusties citu cilvēku problēmās. Visveselīgākā mīlestība ir tā, kurā jūs jau jūtaties labi un tādejādi mīlestības nodošana citam ir pilnīgi nesavtīga.

Un kā tad lai mēs atšķiram šīs it kā divas savstarpēji saistītās lietas, bet tomēr katru no tām atšķirīgu, mīlestību ar iemīlēšanos. Zinu, ka daudzi apgalvos, bet tas jau ir tas pats, kad iemīlēšanās pāraug mīlestībā. Bet gribu vērst jums zināmu, ka iemīlēšanos no mīlestības ļoti strikti nošķir laiks. Iemīlēšanās ir stipra, bet pārejoša. Mīlestības visspēcīgākā īpašība ir tās stabilitāte, bet iemīlēšanās, savukārt ir raksturīgs savtīgums. Mīlestībā cilvēki ciena viens otra sapņus un mērķus, toties iemīlēšanās vairāk koncentrējas uz sevīm, kad cilvēks apzināti zin, ka viņam ir vienkārši labi būt kopā ar to cilvēku, viņš vēlas, lai viņam atvēl šo laiku, vēlas būt vienmēr pirmajā vietā. Un turpretīm mīlestība saka, vēlas būt ne tikai ar tevīm, bet būt tev, tevis dēļ, jo visam pārējam ir mazsvarīga nozīme, galvenais ir būt šeit un tagad, un sajust viens otru.
Iemīlēšanās var būt akla, tā nedomā par spontānas rīcības sekām. Mīlestība rūpējas, lai otru neievainotu, nenodarītu tam ko sliktu. Iemīlēšanās gadījumā ir svarīga tikai sava labsajūta. Toties mīlestība jau savā izpausmē parāda savus darbus un nodomus par nākotni, tā ir stiprāka nekā iemīlēšanās, jo ir attiecināma uz visas dzīves nostāju, bet iemīlēšanās – tikai pārejošas emocijas, kuru objekts var mainīties.

Daudzi neaizdomājas, par mīlestības un kaisles atšķirīgo nozīmi. Mūsdienās sniegtā informācija izsauc nepareizus iespaidus, kuru rezultātā cilvēki apjūk un sāk jaukt mīlestību ar iekāri un pat uzskata tās vienlīdzīgas, kas sabojā mīlestības nozīmi, un mēs padaram cilvēkus par lietām, un tādejādi izjaucot patiesas attiecības. Mūsdienās cilvēks savu iekāri iztēlo tikai kā vēlmi “dabūt” otru cilvēku sev. Mīlestībā atveras jūtas, kas izpaužas konkrētā darbībā, vērstā uz otra cilvēka labsajūtu. Iekāre pazemo mūsu cieņu, tāpēc cilvēks pie vesela saprāta negrib nostādīt savas attiecības ar citiem šādā līmenī. Protams, pāra attiecībās mīlestībā erotikai ir svarīga vieta, jo tā atklāj intīmās tuvības vēlmi. Mīlestībā otrs cilvēks ir īpaša persona, kuras ķermenis, dvēsele un gars ļauj veidot labas un stabilas attiecības. Toties iekāre, savukārt, nerēķinās ar visu cilvēku – tikai ar tā skaistumu, kas tiek uztverts kā apmierinājumu sniedzoša prece. Vīrieša un sievietes vienotība nav pilnīga un īsta bez mīlestības. Mīlestību no iekāres atšķir noturīguma un uzticības īpašība. Iekāre ar apmierinājuma mirkli uz kādu laiku pazūd. Mīlestībai ir patiesas īpašības, jo tā ir nemainīga un uzticīga.
Lielākā daļa no mums ir piedzīvojuši, cik patīkami būt mīlētam un mīlēt. Mīlestība ir kas vairāk par baudu un nav vērsta uz sava labuma meklēšanu.
Tieši mīlestība spēj mūs darīt spēcīgākus un sniegt mums daudzas īpašības, kas mums būs nepieciešamas attiecībās. Tai ir vajadzīga pamatīga piepūle, smags darbs un pašaizliedzība. Īstenībā mēs, cilvēki pateicoties mīlestībai, esam spējīgi būt kopā ar otru cilvēku visos dzīves mirkļos, lai kādi tie būtu, gan labi, gan ne tik labi, jo mēs spējam dāvāt savu klātbūtni, kura nepieviļ otru cilvēku.
Diemžel jaatzīst, ka laulības, kuras noslēgtas iekāres vai baudas dēļ, neizturēs savu laika pārbaudi. Es saprotu, ka ir liela māksla to teikt, bet praktiski kā atšķirt īstu mīlestību no tās aizvietotājiem un rūpēties par savu spēju mīlēt, lai došanas pārsvars pār ņemšanu nepārtraukti augtu, lai tiekšanās pēc sava labuma pārveidotos par vēlmēm pēc otra cilvēka labuma. Mums ir jāsaprot, ka mīlestība ir ne tikai jūtas, bet arī nostāja, kam bez emocionālās iesaistīšanās raksturīgs arī apzinātas izvēles. Un apzināta izvēle, nekad neliks vilties, jo šī izvēle vienmēr būs īstā, lai kas arī notiktu, viņa nevar mainīties. Jo ja Jūsu izvēle mainās, tad tā nekad nav bijusi īsta un patiesa.
Cilvēkam ir jāciena sevi, un viņa nostājai ir jābūt labvēlīgai atrasties mīlestībā, nevis iemīlēšanās, iekāres vai baudas pusē. Visīpašākā mīlestība, ir divu cilvēku mīlestība, kas vieno laulātos uz mūžu. Pateicoties tai, rodas ģimenes, kurās dzimst jauni cilvēki.
Katram bez izņēmuma – gan Tev, gan man, ir jāizplata mīlestība, bez kuras nav ne labuma, ne skaistuma, ne dzīvības. Katram par to ir jārūpējas, jāpalīdz otram atpazīt savas emocijas.
Nevajag steigties ar lēmumu ietvert kādu savā mīlestībā, jo tā nav mirkļa, bet visas dzīves izvēle.
Ir jaatzīst, ka daudzi cilvēki vēl joprojām un tā būs ilgi, kad jauc mīlestību ar kaut ko pavisam citu. Noteikti ne reizi vien esat dzirdējuši: “Mīlestība no pirmā acu uzmetiena”. Tie ir tik romantiski, jūtu pilni vārdi, un tomēr tie neatspoguļo visu patiesību par mīlestību. Aizraušanās, apmātība, iemīlēšanās vēl nav mīlestība. Tās var kalpot par mīlestības veidošanās sākumu, bet tikpat labi tās var būt arī pārejošas jūtas, kurām nav perspektīvas.

Mīlestība, tas nav darījums, jo mīlestība izpaužas attieksmē. Par mīlestību tiek runāts uz katra stūra, katrās mājās, katrā vietā, un tomēr daudziem ir jāsaprot, ka, lai runātu par mīlestību, nepietiek tikai ar kaut ko līdzīgu jūtām, vai to aizkustinājumu, jo tas ir apzināts lēmums, pēc kura seko konkrēti darbi otra cilvēka labā.
Ir neiespējami, ka tas viss notiktu vienā acumirklī. Mīlestība nav viens mirklis, bet gan process, kuram jāseko līdzi. Toties iemīlēšanās laikā bieži vien sajaucam un mums šķiet, ka viss tiek kontrolēts, bet tā nav, jo mīlestībā nav nekādu likumsakarību, mums katram ir brīva griba un apzinātas vēlmes. Tas, ja Tev kāds iepatīkas pirmajā mirklī, vēl neliecina par mīlestību.
Tādus brīžus mēs varam piedzīvot daudzkārt, bet patiesai mīlestībai jābūt vienai, ar skaidru lēmumu un pārliecību, ka tai var allaž uzticēties.

Protams, ka uzreiz atškirt mīlestību no iemīlēšanas ir grūti, to patīkamo aizraušanos mēs bieži vien vēlamies nodēvēt par aizraušanos. Tās spēcīgās emocijas veicina mūs uz emociju pārpilnību. Un bieži vien šīs iemīlēšanās emocijas ir mainīgas, mums ir jaatcerās, ka tikai no brīvas gribas radusies tieksme var būt nemainīga. Mīlestība nes sevī ļoti daudz ko, tā ir tik liela emocionāla iesaistišanās, kurā ir daudzkārtēji kritieni, kā arī brīvprātīga rūpju uzņemšanās pār savu laulību, ģimenes dzīvi. Mēs, nedrīkstam iemīlēties apziņā, ka mēs mīlam, jo tad mēs visdrīzāk mīlam sevi, bet ne otru cilvēku. Izvēloties savu izvēli, tas nav tikai mirkļa vājums vai kāds piedzīvojums, bet lēmums uz visu mūžu.

Tas, ko es jau sākumā pieminēju, mīlestība nepāriet. Tā nespēj vienā mirklī izdzist, tā pat kā tā nespēj vienā mirklī parādīties. Ir nepieciešama liela pacietība un spēks, lai šis mīlestības pavards vienmēr degtu, jo laika gaitā to piedzīvo visi, mīlestiba mainās, bet nepāriet. Rūpējoties par savu mīlestību, vispusīgāk iepazīstot sevi, izpētot un uzzinot, kas arī otram vairāk patīk, mēs nepārtraukti bagātinam viens otru.
Tas, protams, nenozīmē, ka laulībā, kas ir balstīta uz patiesu mīlestību, nav konfliktu, nesaprašanās vai problēmu. Taču tādā gadījumā vajadzētu tās atrisināt, nevis “pārtraukt”. Jo māksla jau nav izšķirties, bet māksla ir turpināt būt kopā un kurināt to pavardu pa abiem.
Lai kādam dāvātu savu mīlestību, tā jāpiedzīvo pašam. Šī pieredze, piepildot mūsu sirdis, dara tās mīlošas. Ja mēs paši esam piedzīvojuši kāda rūpes, uzmanību un sirsnību, mums ir vieglāk mīlēt un izrādīt personīgas rūpes par otru cilvēku.
Starp diviem cilvēkiem, kas jau kādu laiku ir kopā veidojas šī nobriedusī mīlestība , kas sevī izpauž ne tikai vēlmi būt kopā ar mīlēto personu, ne tikai uzticībā un sapratnē, risinot kādas problēmas, bet arī konkrētā rīcībā otra cilvēka labā.

Lai gan ceļi ir dažādi un izvēle plaša, tos tomēr vieno viena ideja. Tā ir mīlestība, kas mūs pārbauda.  Jo mūsu uzdevums ir mācīties un sevi pilnveidot. Tas, kā mēs šodien pildam savus uzdevumus, ir “ieraugs”  mīlestība un labsirdība ir ēdiens, kas cilvēkam nepieciešams katru dienu. Daudz cilvēku tomēr šo ēdienu nesaņem, un daudz ir arī tādu, kas to var baudīt tikai lielos svētkos.

Nobriedusi kopdzīve ir mīlestības, nevis egoisma zīme. Tā ir abpusēja gatavība upurēties un pilnveidoties mīlestībā visas dzīves laikā, tāpēc nevajadzētu pakļauties īslaicīgiem impulsiem. Spēja atteikties no mirkļa iegribām ir cilvēka brieduma pazīme, kas prasa no sevīm ļoti daudz darba.
Šinī gadījumā kopdzīve it kā pilda divas funkcijas – izrāda mīlestību un to arī stiprina. Laulāto mīlestība veido siržu, miesas un dvēseļu vienotību. Ir skaidri saprotams, ka
katra cilvēka lielākā vēlme ir mīlēt un būt mīlētam. Tas ir arī katra cilvēka dzīves svarīgākais aicinājums. Nekas, patiešām nekas, izņemot mīlestību, nav dzīvības vērts. To vajag pareizi izprast un mums atliek vien nemitīgi attīrīt to no visa nevajadzīgā. Un patiesi mīloša sirds tomēr drīzāk ļausies savainoties nekā savainos citus. Mīlestība atšķirībā no iemīlēšanās nav pārejošas jūtas. Tai ir liels spēks, izturība un neatkārtojamība. Patiesa mīlestība “visu izturēs un pārdzīvos”. Mīlestība nepārtraukti visus savus spēkus velta tam, lai darītu laimīgus citus, tā spēj smaidīt sāpēs, jo labi zina, ka “augt un ziedēt bez sāpēm” nav iespējams. Tad, kad tu patiesi mīli, tu vēlies dot ko labu un pretī negaidi ko īpašu.
Jā, mums ir arī iekāre, bet mīlestība ir vairāk nekā iekāre.  Ir jāsaprot, ka mīlestība nekoncentrējas uz ņemšanu, bet mums ir liela vēlme dot, negaidot pretīm neko. Visiem ir nepieciešama mīlestība, pat ja nav laika to apzināties.
Katram no mums ir šajā zinā jāizaug, jo bieži ir jāizvēlas grūts labums un mīlestība, kas maksā daudz spēka. Bet nepastāv tādas iespējas augt mīlestībā, nepieliekot nekādas pūles. To varētu pielīdzināt kā sevis aizliegšanai. Jo īstenībā patiesa mīlestība aizdzen visas bailes un nedara otram pāri. Tā mums sniedz pretīm ļoti daudz ko, tā mūs aizsargā un ārstē. Tā spēj mūsos iesēt mieru un labumu. Tā ir  tik tīra, klusa, uzticīga, pazemīga un tikai ikvienam mīlestības pilna dzīve ir cilvēka cienīga.

 

Zvaigznes

42.jpgIr skaidra nakts, un es kārtējo reizi uzdrošinos pavērt acis uz debesīm, tumšām un dziļām, kas nosētas ar tūkstošiem zvaigžņu punktiem, lielākas un mazākas, spožākas un blāvākas, vienpates un bariņos. Katra no tām ir īpaša, katra no tām ir ar savu stāstu, ar savu nozīmi un gadu gājumu, jā arī tām ir vecums. Vai joprojām, katru reizi iedomājaties vēlēšanos, kad redzat kā viena no tām nokrīt, vai joprojām ticat tai, vai joprojām zināt, ka tā ir tā jūsu cerība, vēl pēdējo reizi noticēt vai apzināties, ka tā pavisam noteikti šoreiz būs.

Kāds liek domāt, ka tas ir naivi, kāds liek domāt, ka tas ir dumji, kāds tic un zin, ka ne jau tajā ir laime, ka tu īstenībā tici sev, nevis zvaigznei. Īstenībā ticība sev ir bijusi vienmēr tā, kas mūs spēj noturēt pie daudz kā nozīmīgāka un svarīgāka. Mēs spējam sevi noturēt augstu jo augstu, būt vienā līmenī ar šīm zvaigznēm, ja ne fiziski, tad vismaz jūtu līmenī. Un šīs sajūtas mūsos spēj radīt tik dziļas un īstas emocijas, emocijas par kurām mēs bijām piemirsuši, emocijas, kuras mēs nebijām jutuši gadu gadiem. Vai tiešām laika gaitā mēs spējam tik drastiski notrulināties, ka nespējam saredzēt acīm redzamo, ka nespējam apjaust ko nozīmē būt pašam.  Mēs dziļi sirdī vienmēr esam gribējuši vienkārši būt, vienkārši apjaust burvību sevī, vienkārši sajust sevi un visu to, kas atrodas mums apkārt. Mēs gribam mīlēt šīs tumšās zvaigznes, mēs gribam mīlēt šo spožumu viņās, mēs gribam apjaust to lielumu, mēs gribam zināt to būtību. Tik īsi un vienkārši, mēs gribam. Jā, vienmēr jau apzinamies, ka esot šeit un tagad būs vienmēr šī vēlme gribēt, bet tad ir jautājums, ko Jūs gribat, būt un apzināties sevi, mācīties gūt no tā visa, kas Jums tiek sniegts, sajust šo spozmi, iemācīties saklausīt tur, kur nekad to neesat sadzirdējuši, saredzēt tur šo burvību, kur nekad Jūsu acis neuzdrošinājās uzlūkot.

Vai esat aizdomājušies, kur šīs zvaigznes var Jūs aizvest, vai esat aizdomājušies, ka dažas stundas pavadot lūkojoties zvaigznēs, Jūsos atkal parādās ticība ne tikai zvaigznēm, bet ticība sev, ticība mīlēt un dot, pavisam vienkārši, bez nosacījumiem un ar dziļu cieņu. Vai esat mēģinājuši sevī ieklausīties tādos brīžos, uzreiz pirmās sajūtas, kas Jūs pārņem, pirmie iespaidi kas Jums liek aizraut elpu. Atstājot aiz muguras visu to, ko Jums cenšas ieskaidrot prāts, jūs apzināties, ka tas viss, tajā brīdī nenotiek tāpat vien, tas viss ir kas vairāk. Vai spējat ļauties un būt sev, tikai un vienīgi sev. vai spējat pateikt paldies par visu, kas jums ir bijis dots. Vai vispār apzināties cik daudz spēj paveikt vienkāršas zvaigznes, cik daudz tās spēj izdaiļot jūsu vakaru, kaut vai pāris minūtes, kā vienkārši uzlūkojot tās. Cik daudz tās spēj pateikt Jums priekšā, parādīt īsto virzienu, lai nenomaldītos no ceļa.

Spēks un griba ir atkarīga tikai un vienīgi no mums pašiem, bet ir mazas un it kā ikdienā nesvarīgas lietas, kas spēj Jūsos uzjundīt ko tādu, ko vārdos un darbos nespējam izteikt, kas spēj Jūs uz brīdi pacelt gaisā un apzināties pašiem savu nozīmi, kas spēj palīdzēt ieplūst sirdī sajūtām, kuras jūsos kādu laiku bija izdzisušas.

Iemācīties, saredzēt un saklausīt, ir dāvana, kas ir jaizmanto katram un tāpēc esiet saudzīgi pret šīm dāvanām, jo tās netiek sniegtas kuram katram, tās sniedz tieši jums, jo jūs esat īpaši, jo jūs spējat vienkārši būt.

Pacel galvu, un palūkojies uz šīm debesīm, tās spīd priekš tevis, izmanto to un neapstājies.

“Mana īpašā zvaigzne”

Plāns kristāliņu slānis

Liels klusums ir bijis šeit, to pamanīju šodien, bieži vien sevi pieķeru, ka nu šoreiz ir kaut kas jauzraksta, bet atkal kārtējās dienas vakars un uz rakstīšanu prāts nenesās. Bet šis vakars likās ļoti piemērots, vakari kļūst ātri tumšāki, dienas īsākas un bieži vien ir vēlme uzmest aci kaut kur, varbut uzķert kādu domu, vai mazu mājienu, kas spēs iekustināt tavas podziņas, jo īpaši tuvojošais pilnmēnes arī par sevīm liek manīt, galvenais ir pareizi to izmantot savā labā.

Šīs nedēlas nedaudz drēgnajos rītos, kad ārā temperatūras stabiņš bija paslidējis nedaudz zem nulles, vēroju dabu, un sapratu to, ka tā mani tik ļoti uzrunāja, sajūsmināja, līdz matu galiem, kad katru rītu ieraugot kā no upes, kurai es braucu garām, ceļās šī migla, atauj man atminā daudz siltu sajūtu, tas nekas, ka ārā izejot, šis sals liek nedaudz ciešāk ieritināties mētelītī, bet es skatos uz to pasakaino miglas mākoni, kas ceļās virs šīs upes, un man tas liekas, kā liels brīnums, mani tā tik ļoti sajūsmina, ka es spēju apstāties tai pretī, un saņemt no viņas šo spēcīgo enerģiju, prasu, lai tā man palīdz justies tik pat pārdabiski skaistai, tik pat plūstoši izcelties augšā no savām dzīlēm, ļaut lai viss nāk ārā, kas ir pēdējā laikā emocionāli uzkrājies, ko pati nespēju dabūt laukā, uz ko pati nespēju rast risinājumus, lai šī kustība ir maiga, bez asām kustībām, lai šī kustība ir tik plūstoša, ka es sajūtu atvieglojumu sevī, ka tā manī ienes tik tīru un dziļu mieru, ka es vēlos ar to dalīties arī ar citiem, ka es spēju sajust prieku un laimi vien tikai no šīs upes, kas sevi pasniedz kā miera iemiesojumu, kaut gan mēs skaidri zinām, ka arī tā spēj būt ar krācēm, ka tā spēj būt tik vēsa, ka nespējam tajā ielikt pat kāju, ka tās krasti mēdz būt viltīgi, bet ne mānīgi. Es apjaušu, ka viņa mums rāda priekšā ļoti daudz, tikai mēs negribam vai neredzem to, jo dienas skrienošais ritenis, mūs atkal ir izvedis no pacietības, mēs kārtējo reizi gribam dusmoties uz visiem, pat uz sevi, gribam uz kāda cita pleciem uzlikt savas vainas sajūtas, gribam, lai nav lieku jautājumu. Bet vai tiešām, mēs  negribam plūst līdzi, vai tiešām negribam tik pat skaisti un maigi elpot no savām dzīlēm, elpot tā, lai katra izelpa arvien vairāk iztaisno mūsu plecus, lai tā musu zodam neliek tik ļoti nolaisties, bet lai arī mūsu skatiens paceļas augstāk pār mūsu zābaku purngaliem. Man tā liekas, kā lieliska iespēja, ņemt un izmantot to savā labā, vienā mirklī apstājies un satver to, satver to visu, ko tā tev piedāvā, ļaujies, ļauj plūst sevī šīm sajūtām. Un atceries, ka tu esi tik pat spēcīga, kā šī neizsīkstošā upe, ka tavas dzīles ir krietni pamatīgākas,spēcīgākas un neviens nespēs izjaukt tavu tecēšanas virzienu, ja nu vienīgi pārējie var mēģināt peldēt pret tavu straumi, bet apjaušot cik tas ir grūti, viņi pieņems to un viņi nešaubīsies par tevi, patiesākie paliks tev blakus un novērtēs tavu mierpilno izaugsmi, kā savas straumes tecējumu, kuru tu esi izvēlējusies.

Ļaujies šim tecējumam!

Ar skaisto rīta miglu, vēlot Sanita.

 

 

Kārtējā pirmdiena

Klāt kārtējais pirmdienas rīts, kārtējais nedēļas sākums, bet nolēmu, ka tomēr negribu, lai tas man ir kārtējais, tāpēc cēlos agri no rīta, kad visi pārējie vēl saldi guļ, un nolēmu, ka izskriešu līkumu. Ir agrs, spīd saule(mazliet nokavēju saullēktu), bet vienalga esmu sajūsmā, ka saule spēj mani tik ļoti ietekmēt. Ar visu to, ka es skrienu ar austiņām un klausos sevis izvēlēto mūziku, apzinos, ka es ar acīm izjūtu kārtējo dienu, bet šī kārtējā diena spēj dot man tik ļoti daudz ko, es varu izskriet nesteidzīgi, es varu pētīt, es varu redzēt, es varu just un es esmu tik ļoti pateicīga šai dienai, jo tā ir lieliska. Kad mans ķermenis lika par sevi atgādināt, ka būtu jādodas mājās, sapratu, ka ar visu sajusto un redzēto esmu noskrējusi 15km. Šie piecpadsmit kilometri manu kārtējo dienu padarīja par īpašu, vienkārši ar to, ka šī diena ir pienākusi, un es esmu tai pateicīga. Jo mani mājās sagaida mani mīļie(kas izrādījās vēl saldi gulēja), jo man ir mājas uz kurām es varu atskriet atpakaļ, jo galu galā, man ir kājas, kas spēja šos piecpadsmit kilometrus noskriet, vai tad par to nav jāpriecājas, tā ir lielākā laime šajā kārtējā pirmdienā.

Vai skrienot es spēju atslēgties no domām? Noteikti ka nē, tas būtu liels ieguvums, bet es apzinos, ka man patīk runāties domās ar sevīm, es spēju šādos brīžos nonākt pie secinājumiem, padomiem, idejām. Cittreiz aizmirstu to visu, bet tā jau nav lielākā bēda, par ko tajā brīdī pārdzīvot. Es zinu, ka viss kas man nepieciešams ar domu līmenī atnāk pats, īstajā laikā un īstajā vietā. Tāpēc es cenšos mācīties nepieķerties spontānām idejām vai trakiem piedzīvojumiem, bet tas nenozīmē, ka es tos neizmēģinu vai nerealizēju. Jā, es gribu dzīvot šeit un tagad, ko klārē visi un visur, un es to atbalstu, kaut gan saprotu, ka tas nemaz nav tik viegli, un daudzi to spēj pasniegt tā, it kā, tā būtu atteikšanās no komforta, no pienākumiem, no atbildības, bet man tas liekas tik aplami, jo es domāju, ka tas, ko daudzi raksta, tas pats E. Tolle, M. Ņūtons, mēģina mums pateikt, ka tas pirmais solis, kas mums būtu jāveic, ir atbildības uzņemšanās par SAVU dzīvi. Mums nav jādzīvo priekš citiem un mums nav jādzīvo kā citi. Bet pavērjot to, kas notiek sabiedrībā, sociālajos portālos, es vairs nesaprotu, kā mērķa vārdā mēs dzīvojam?! Varbūt, kāds mani nosodīs, un teiks, vai vispār es no tā kaut ko sajēdzu? Un protams, jo iespējams es no tā pat mazāko daļu nesajēdzu.

Jā, es esmu 18 gados zaudējusi mammu, kurai es tā arī neesmu nekad spējusi acīs skatīdamies pateikt, ka viņa ir bijusi lieliskākā mamma pasaulē, ka viņa ir bijusi man viss, ka viņas rūpes ir nenovērtējamas, ka viņa man ir iemācījusi beznosacījuma mīlestību, viņa iemācījusi man gādību, sirsnību, tik daudz lietu, īpašību, kuras es visas nespētu uzskaitīt, bet es tobrīd nespēju to visu novērtēt un beigās paliku pie sasitas siles. Jo tikai zaudējot tuvu cilvēku mēs spējam viņu novērtēt. Brīdī, kad es gaidīju atbalstu no tēva, es to nesaņēmu, viņam bija savas rūpes, un man bija jātiek galā ar savējām. Bet visus tos 18 gadus, es nekad nebiju diez ko labās attiecībās ar brāli, nemācēšu pateikt kādu iemeslu pēc, vai tāpēc, ka viņš bija no mammas pirmās laulības, vai tāpēc, ka mums bija 7 gadu starpība vai kāda cita iemesla dēļ. Bet tobrīd, kad mana sirds vārda vistiešākajā brīdī asiņoja, es sanēmu no viņa vislielāko mīlestību, to mīlestību, ko viņš iespējams man bija sniedzis visus tos gadus, bet es to pat nebiju pamanījusi. Jūs nespējat nojaust, cik daudz viņš man ir sniedzis, viņš man nekad neatteica, viņš man bija blakus, lai kā man arī ietu, viņš mani atbalstīja vistrakākajās lietās, viņš bija mans balsts uz kura stutēties un mūris aiz kura paslēpties. Es nekad nespēšu būt viņam pateicīga, un es patiesi viņu mīlu.

Mans trakums un dullums 18 gados bija tik liels, ka cittreiz aizdomājos, kā vispār es vēl te esmu, kā vispār es nokļuvu tur, kur es esmu. Bet tieši tas trakums, man jaunai, ar rētu sirdī, bet stipru raksturu un neizsīkstošu spēku, deva man to lielo izrāvienu iedzīvoties Rīgā, es neteiktu, ka tas bija viegli, bet neteiktu, ka tas bija grūti, es ļoti priecājos, ka es tam visam gāju cauri, gan kamēr nokļuvu līdz savai īstajai darba vietai, kurā es jutos labi un enerģiski piepildīta, gan no mazas istabiņas, ko īrēju pie tantuka, gan no kļūdām attiecībās, gan no tuvu cilvēku uzgrieztajām mugurām, tas viss man deva tik lielu degsmi neapstāties un darīt to, ko sirds liek.

Protams, kādās spraugās bija arī vēl nozīmīgāki brīži, kļūdas, arī prieki un laime. Jā, iespjams, ka tas viss man nav licis pareizi saprast dzīves jēgu, mērķi, vai vienalga kā to nosaukt.

Bet, esmu sapratusi, ka šobrīd manā dzīvē spīd saule, tā vismaz ļoti gribu domāt, varbūt tieši otrādāk, varbūt tās ir tikai un vienīgi manas iedomas, un tomēr man vēl ir jākuļās ārā no tiem saviem mēsliem, lai saredzētu to spožo sauli, sava tuneļa galā. Bet es ticu, ka viss kas notiek, notiek uz labu. Es gribu iemācīties neiet pavadā noteikumiem, prasībām vai pieņēmumiem, es gribu ieklausīties savā sirdī.

Es gribētu pilnvērtīgi novērtēt lietus mākoņus, pērkoņa skaņas, zibens ātrumu, saules spožumu, zāles zaļumu, debesu zilumu, koku spēcīgumu, jūras šalkoņu, mieru klusumā, ritmiskos sirdspukstus. Un no tā visa saprast, ka lūk tā ir laime, kas ir man līdzās, kas ir bijusi līdzās tik ilgi un es to neesmu pamanījusi, es gribu uz tās palūkoties ar šodienas acīm, ar šodienas prieka asarām, rētaini sadzijušo sirdi. Es gribu pieņemt sevi un citus tādus, kādi viņi un es esmu.

Es gribu iztīrīt no sevis visus savus dubļus, es gribu izravēt savu aizaugušo dārzu no nezālēm, es gribu atvērt jaunu baltu lapu, tīru un skaistu, es gribu nolobīt savas bruņas, es gribu mīlēt arī tad, kad man nodara kāds pāri, es gribu iemācīties dot, es gribu pārstāt vadīties pēc savām ilūzijām.

Nē, es nesaku, ka man ir jāmainās līdz nepazīšanai, bet man ir jāatrod tas ceļš, kas ir domāts man, un tas ir pavisam skaidrs, ka šo ceļu es būvēju pati, jā, iespējams, ka daudziem blakus ceļiem, taciņām, mājām, cilvēkiem uz mana ceļa un mājas lieveņa nebūs vietas, bet galu galā, es netaisos izglābt pasauli, jo man ir jāizglābj pašai sevi, jo vislielākā ieguvēja būšu es.

Saudzējiet sevi, mēģiniet atrast savus īstos cilvēkus, kas jūs sapratīs un nenosodīs, atcerieties, ka nekas nenotiek  tāpat vien.

Dziļā cieņā pret sevi un Jums, Sanita!

P.S. Jau laicīgi atvainojos, par iespējamām kļūdām, gan gramatiskām, gan sintakses kļūdām, arī valodas tīrība man diez ko piekopta, bet sīkums par to, galvenais, lai to manu domu Jūs spētu saklausīt 🙂

Sievietes intīmais kalendārs

Pēc manām agrākajām domām, man likās un biju pārliecināta, ka nu par šo tēmu vairs nav ko pat daudz runāt. Bet dažus mēnešus atpakaļ, es apjautu to, ka es pamatīgi kļūdos, tad nu tā sākās mana iepazīšanās ar šo ikmēneša posmu.

Mēs, sievietes saņemam enerģiju no zemes, mums ir svarīgi būt veselām,(gribētos rakstīt arī stiprām, bet šaubos, jo zinu, ka tas nav mūsu pienākumos, mēs varam mēģināt būt sievišķīgi stipras(lai arī tas man liekas jau daudz, tas nenozīmē, ka mēs tādas neesam, tieši otrādāk, es zinu, ka mēs spējam paveikt krietni vairāk nekā pašas domājam), rūpēties par savu garīgo un fizisko stāvokli.

Savas pirmās mēnešreizes gaidīju ar nepacietību, jo likās, ka tad nu es būšu jau liela meitene, bet tad, kad šīs ikmēneša dienas mani beidza nost, sapratu, ka es viņas nemaz negribu, tās man bija katastrofālas mocības un tikai tagad, kad esmu par tām tik daudz iedziļinājusies, manī ir nākusi apskaidrība, kāpēc man tās bija mocības.

Pirmais solis, mums sievietēm ir jāpieņem šis sieviešu kalendārs. Īstenībā, mūsu dzīve iedalās, sākoties no mēnešreizēm, vairākos posmos un šos posmus mēs izdzīvojam katru mēnesi. Ļoti daudzas(arī es agrāk), šīs kalendārās dienas gaidu nelabprāt.

Pirmajā M dienā – notiek gan fiziskā, gan gariīgā tīrīšanās. Mēs šajās dienās zaudējam ļoti daudz enerģijas, vai jūs bieži sajūtat to bezspēku, tukšumu? Protams, būs sievietes, kurām arī šajās dienās būs spēks, tomēr ieteiktu šajās dienās būt tuvāk dabai, mazāk darboties. Šis tīrīšanas periods ilgst 3-5 dienas(katrai tas laiks var būt individuāls). Ar tīrīšanās periodu es to arī domāju, bez pārnestas nozīmes, viss sakrātais pa mēnesi, emocijas, pārdzīvojumi, sāpes, dusmas, naids, bailes, viss iespējamais no jums grib izlauzties, jo mēs neesam tam radītas. Tā kā, mēs esam tās, kas rūpējas par savu un ģimenes labklājību, mums šajās dienās būtu ieteicams negatavot ēst, neskūpstīties, nenodarboties ar seksu, nekārtot māju. Atceraties, ka mēs katrā darbībā ieguldām savu enerģiju, un šoreiz šī enerģija nav piemērota, lai mēs nodarbotos ar mājas darbiem. Atpūšaties, izbaudat to, ka Jūsos ir šī brīnumainā parādība, kurai patecoties mēs spējam radīt jaunu dzīvību. Par mājas darbiem runājot, tos visus var saplānot, es apzinos, ka mums katrai ir ģimene, bērni utt., bet neskaitot dažus gadījumus, lielākoties katrai šis posms notiek noteiktajās dienās, tāpēc ir iespējams saplānot savu laiku un mājas darbus tā, lai tajās dienās šīs lietas nav jādara. Un tomēr palūgt vīram nomazgāt traukus pēc vakariņām, nebūs jau tā trakākā lieta.

Nākošais posms – Skaidrības periods/Es gribu periods/Vēlmju periods. Šis posms var ilgt no 3-10 dienām. Šis pavisam noteikti ir laiks, kad mēs spējam skaidri un ar gaišu rātu pieņemt svarīgus lēmumus savā dzīvē, iesaku šīs dienas izmantot lietām, kas Jums ir svarīgas. Ja šaubaties par attiecībām, darbu, nākotnes plāni, iepirkšanās utt., šajās dienās Jūsu prātam ir visskaidrākās domas, kas spēs Jūs pareizi ievirzīt.

Seksuālais periods, tas ilgst 3-4 dienas, bet iemīlēšanās periodā tās var būt pat 10 dienas. Un interesantākais, ka vīrieši šo periodu jūt, vai esat piefiksējušas, kā šajās dienās uz Jums skatās vīrieši, kā viņi pievelkās pie Jums, pilnīgi nemanāmi. Un vai pašas jūtat savu iekāri, kāri pēc seksa, vēlmi iegādāties kādu seksīgāku apģērba gabalu? Izbaudat šo laiku, mīliet sevi.

Depresīvais periods – un protams PMS ir izjutusi katra, un katru mēnesi, un kā šis laiks kaitina, vismaz mani pavisam noteikti. Viss, ko es esmu sākusi darīt šajā periodā, savaldīt to, jo es varu uz līdzenas vietas sajust, kā tas grib nākt ārā, bet es pretojos, protams, ir brīži, kad es izeju no saviem rāmjiem, bet ļoti cenšos, lai to neizjūt man apkārtējie cilvēki, savējie jau mani saprot no pusvārda, un zina ka es esmu cīnītāja un mēģinu šo peridou saīsināt pavisam uz īsu brīdi. Jā, šajā posmā viss riebjas, nekas nav labi. Visspilgtāk šis peridos izpaužas, ja iepriekšējais mēnesis ir bijis smagāks, ierobežojumi sev, apspiedusi sevi, dusmas uz sevi, vainas apziņa, tad depresīvais periods būs diezgan smags, kad varam uz ļīdzenas vietas sākt raudāt, kad niecīgākā darbība spēj mus izsist no miera līdz ārprātīgām dusmām. Pēc šī posma atkal sākas mūsu lieliskās un īpašās dienas.

Mums ir jāiemācās plānot sava dzīve, notikumus un atpūtu saskaņojot ar šo kalnedāru. Es nevēlos Jums iegalvot, ka šī ir vienīgā un pieņemtā patiesība, protams, ka nē, katrai ir savi uzskati, pieņēmumi. Arī es to neuztvēru pilnvērtīgi, bet tad eksperimentēju, un tad, pēc dažiem mēnešiem tu redzi pārmaiņas ne tikai sevī, bet arī ģimenē, tad saproti, ka tas tomēr strādā, protams, ka es joprojām palaižu garām šo mirkli, un nepieturos pie šiem psmiem, tomēr mēģinu lielākās lietas tomēr paveikt un saprast sevi. Apzinos to, ka visas jau problēmas sākas no tā, ka es savu enerģiju nepareizi izmantoju, tādejādi zaudējot savu sievišķību. Vēlos saprast šo enerģiju un izmantot tās spēku savā labā.

Ceru, ka tas Jums sniegs patiesāku vērtību Jūsu ikmēneša dzīvei, kurā katrai lietai ir sava nozīme.

Dziļā cieņā, Jūsu Sievietes Spēks.

Māmiņdiena

mama-i-cerka-1024x682Tā atmiņās iegrimstot, ik pa laikam pazib kādas bildes prātā, kā es bērnībā, agrāk, pirms gadiem desmit, domāju, mēģināju, centos iepriecināt savu mammu šajos svētkos. Man kā meitenei, kura vienmēr vēlējās but ātrāka, labāka, vienmēr bija vēlme paveikt vai izdarīt ko īpašu, par ko mamma priecātos. Šodien sēžu un domāju, kurš tad tas īsti brīdis bija, par kuru viņa dikti priecājās. Un ziniet? Es nevaru atcerēties, nevaru atcerēties nevienu māmiņdienu kurā būtu bijis paveikts vai pateikts, kas tāds, kas man liktos īpašāks par citām dienām. Nevainoju sevi par to, bet savā ziņā priecājos, ka arī citās dienās, vienkāršās, ne svētku dienās, es spēju mammu iepriecināt, pārsteigt ar vienkāršām, bet skaistām emocijām.

Vispār šie svētki pēc manām domām ir burvīgi, jo mūsdienu sabiedrība, kura bieži vien ir aizņemta, pārslogota darbā, savā ģimenē, pašiem neapzinoties ikdienas steigā aizmirst, nē, es pat neteiktu, ka aizmirst, es teiktu, ka neatrod tās 5-10 minūtes, kad būtu iespēja vismaz uzvanīt savai mammai, lai uzjautātu, kaut vai neatņemamo sarunas jautājumu: “Kā tev iet?” Un pabeidzot īso, ātro sarunu, pateikt paldies par visu, ko viņa mūsu labā ir darījusi, un šos brīnišķīgos trīs vārdus:”Es tevi mīlu”. Es zinu un esmu pilnībā pārliecināta, ka mātes sirdi šie vārdi sasildīs vēl vairāk.

Arī es, pēdējos sešus gadus esmu mamma, un sapratusi esmu to, ka man nevajag, lai man meita uzdāvina ko īpašu, lai sacer dzejoli, vai skaistu zīmējumu uzzīmē, jo viņas mazās, siltās plaukstas, kas apķer mani un viņas skatiens ir man kā dāvana, dāvana, kurai vērtību nav iespējams noteikt. Esmu pateicīga par to, ka man šī dāvana ir dota, kuru es mīlu, neatkarīgi no pastrādātajām blēņām vai nepadarītiem darbiņiem, viņa ir īpaša, jo viņa ir mana. Un zinu, ka katrai no mums, šīs dāvanas, viena, divas, trīs un vairāk ir brīnišķīgas, īpašas, kuras mums nozīmē vairāk nekā tikai visu.

Mana sirds sāpe, dziļā rēta, ko es vairāk jūtu šādās dienās, ģimenes svētkos, ir tā, ka man šī iespēja būt kā meitai savai mammai ir atņemta pēdējos desmit gadus(rudenī paliks desmit gadi, kā es atvadījos no savas mammas). Es ļoti labi apzinos, ka joprojām es esmu meita savai mammai, bet man vairs nav dota iespēja pateikt šos skaistos vārdus, kas sasildītu viņas sirdi, vai paveikt kādas lielas lietas, par kurām viņa priecātos. Kaut gan es zinu, ka viņa priecājas, un zinu, ka citā dzīvē mēs atkal būsim kopā. Jā, laiks dziedē, tikai šī sadzijusī rēta ir tik dziļa un bieži vien strutaina, iekšēji šīs sāpes ir tik lielas, bet šis lielais laiks ir iemācījis man šīs sāpes apslāpēt, ka es ik pa laikam atļaujos izraudāties brīžos, ka citam nāktu smiekli, bet saprotu, ka tā sāpju piepildītā burka plīst un es vairs nespēju atrast tur nevienu brīvu vietu, kur es tās sāpes spētu iespundēt. Un es ļaujos, ļaujos emocijām, par kurām nespēju valdīt, vai tās būs asaras, vai tie būs smiekli, mani tas neuztrauc, jo apzinos, ka katrai dvēselei savs ceļš ejams. Savs izziņas ceļš. Un ne mums spriest, kas ir pareizi vai nepareizi.

Bet, šī sāpe man dzīvē ir ļoti daudz ko iemācījusi, un viena no šīm mācībām ir mīlēt cilvēkus, kas atrodas man blakus, novērtēt viņus un cienīt viņus, neatkarīgi no tā, kādi viņi ir, kā viņi dzīvo vai nedzīvo, tā ir viņu dzīve, un es viņus mīlu, par to, kā viņi man liek justies, kad es atrodos viņiem blakus.

Un svarīgākais, ka šī burvīgā diena, kurā mēs varam sveikt, godāt savas mātes nav vienīgā diena gadā, kad mums tas būtu jādara, tas ir jādara patstāvīgi un no sirds, patiesi, lai tas sagādātu prieku Jums, jo tiklīdz tas sagādās prieku Jums, tad arī mammas būs laimīgas, jo viņām pilna laime ir tad, kad viņu bērni ir laimīgi.

Mīliet savas mammas, kamēr Jums šī iespēja ir dota, uzzvaniet viņām jebkurā dienas laikā, un vienkārši pasakot, cik ļoti Jums viņu pietrūkst, tas nekas, ka vakardien Jūs jau tikāties, jo atceraties, ka mēs viņu sirdīs esam uz mūžu.

P.S. Paldies mammu par visu, ko tu man šajā dzīvē esi man devusi.

P.S.S. Paldies, augstākajiem spēkiem, kas man dzīvē ir devuši otru mammu(vīra māti), kura man nekad neliek justies vientuļi. Paldies, tev par lielisko dēlu, ko esi izaudzinājusi un uzticējusi man. Es tevi mīlu!