Garlaicība

“Man ir garlaicīgi!”, “Man nav ko darīt!”, “Ko lai izdomā!”, šos it kā izmisušos vārdus mēs dzirdam ik dienu, kur vien lūkojamies, tur tie tiek skandināti vai arī acīs nolasāmi. Cilvēki, šodien, 21. gadsimtā ir gatavi darīt visu, lai tikai tiem nebūtu garlaicīgi, tik ļoti mēs uz to lūkojamies, kā uz ienaidnieku, kurš mums ir jauzvar un jābēg no tā prom.

Mums šķiet, ka garlaicība mūs padara nelaimīgus, kādā noteiktā brīdī tā arī noteikti ir. Bet ir jautājums, kas mums rada šo garlaicību, kuru mēs bieži vien saucam arī par apnikumu. Vai sabiedrība, socīālā dzīve, kultūras produkti – TV reklāmas, Holivudas filmas utt. ir mūsu garlaicības cēloņi? Jo mums rodas vēlmes atrasties cittur, kur it kā ir labāk, kā arī bezmērķīgā skaudība mūs dzen garlaicībā, nenovērtjam  to, kas mums jau ir.

Kad esam iegrimuši šajā garlaicībā, mūsu attieksme nav no labākajām, esam neapmierināti, vīlušies apkārtējos cilvēkos, saskatam problēmu tikai citos.

Un ko mēs daram, kad mūsu attiecībās sākam just šo garlaicību? Rītos, pa dienu, vakaros mēs uzmetam skatienus savam mīļotajam cilvēkam, un sajūtas rodās, ka vairs nav nekā no tā, kas bija pirms tiem vairākiem gadiem, ka viss fantastiskais ir izdzisis. Un protams, mums kļūst garlaicīgi un nespējam vairs to izturēt.

Un liekas, ka labākā rīcība būtu iet katram savu ceļu, protams, ja tās ir dažu randiņu attiecības, to ir vienkārši pārtraukt, bet ko, tad lai dara, ja šī garlaicība ir ienākusi ilgstošās un nopietnās attiecībās? Biežākos gadījumos cilvēki sāk lūkoties apkārt, meklēt jaunus piedzīvojumus. Un, kad tu ielūkojies kādā cilvēkā, tev liekas, ka ir pazudusi pēkšņi šī garlaicība. Noteikti, ka no sākuma tas var šķist ļoti aizraujoši, jauni iespaidi, jaunas emocijas, jauni piepildījumi, lieliskākās zāles pret garlaicību, vai ne?

Bet ir ļoti svarīga lieta, kam būtu jāpievērš uzmanība, “realitāte”, ja tu tai pievērs pietiekošu uzmanbu, tad tā tevi notur uz zemes un tu savu dzīvi spēj izdzīvot veiksmīgi, protams ar kritumiem un kāpumiem, bet tu uz to skaties ar realistiskām acīm, tu sevī saglabā šo realitātes sajūtu. Mums ir jāmāk nenoliegt patiesība un pieņemt situāciju tāda kāda tā ir. 

Ja, tu sajūti attiecībās garlaicīgumu, apnikumu, apsēdities un abi izrunājiet šo situāciju. Strādājiet ar savām attiecībām, strādājiet galu galā paši ar sevīm. Galu galā, attiecību sākumu Jūs abi bijāt aizraujoši cilvēki, kas veidoja šīs skaistās attiecības. Jo visticamāk, ka nevis tava otra puse ir kļuvusi garlaicīga, bet gan paši vien esam kļuvuši garlaicīgi.

Bet tie citi, tie ir tikai citi cilvēki, kuri nemaz Jums neko nav nodarījuši. Šī garlaicība ir vienīgi vēlmju funkcija, un tā ir mūsu pašos. Neviens cits mūsu vēlmes nespēj nedz nolasīt, nedz izprast, tāpēc ātrākais un vieglākais ceļš ir izrunāties un pateikt, kas tev tajā brīdī nepatīk, garlaiko, vai kāds cits iemesls, bet šo garlaicību ir jāasociē tikai ar sevīm. Mūsdienu cilvēkam ir savā ziņā bail no garlaicības. Tāpēc, mēs bieži vien savu emocionālo uzbudinājumu remdinam jaunās vēlmēs un iespaidos. Un trakākais ir tas, ka mūsu vēlmes nekad nebūs apmierinātas, un, jo izmisīgāk mēs cenšamies izvairīties no garlaicības, jo vairāk mēs sev radam tukšu iekšējo pasauli, kas šķietami tikai izraisa vēl vairāk garlaicības.

 

Bieži vien, kad esam garlaikoti, mēs ēdam, lai arī neesam izsalkuši. Skatāmies sliktas filmas. Žēlojamies par lietām, kuras varētu darīt, bet nedaram. Un visas iespējamās vietas, kas mums ir blakus pilsētā, pagastā, Latvijā šķiet tik garlaicīgas, pat saulainā svētdiena mums bieži vien liek justies garlaikotai, pludmale mums šķiet garlaikota, skolas lekcijas, sabiedriskie transporti. Pat sarunas, mums sāk šķist garlaikotas, īpaši, ja mēs tajās runājam par rūtīniskajām ikdienas lietām.

Varbūt savā ziņā dzīve ir garlaicīga, bet tas nenozīmē, ka mums nevajadzētu izbaudīt savu dzīvi. Jo bieži mūsu dzīves lielākās baudas atklājas, tad, kad esam darījuši kaut ko patiesi garlaicīgu. No šīs garlaicības mums nav jābēg vai jābaidās, mums tā ir jāpieņem, mums ir jāmāk mīlēt savu garlaicību. Mums ir jāiemācās atklāt, ko šī garlaicība mums spēj iemācīt. Garlaicība mums sniedz iespēju ielūkoties sevī. Nepievērs nevienai balsij, kura tev teiktu, lai tu dzen prom to, vienkārši nedari neko. Ieklausies sevī un mēģini saprast, ko tā saka.

Es ceru, ka šis raksts nebija tev garlaicīgs, un garlaicība turpmāk būs tava padotā, kas tev palīdzēs, tad kad tu jutīsies garlaikots:)

 

 

Advertisements

Beznosacījuma mīlestība

Abstract-watercolour-art-painting-Love-Heart-08-by-Emma-PlunkettLielākā daļa no Jums noteikti aptuveni iedomājas, ko mīlestība nes sev līdzi. Es vienmēr esmu domājusi, ka mīlēt ir diezgan viegli, gan attiecības ar vecākiem, gan attiecībās ar savu partneri, gan ar saviem bērniem. Tikai nezin kāpēc, kad zaudējam vecākus, saprotam, ka šī mīlestība nav bijusi pilnīga no mūsu puses, atraidot savu vīru, esam nosodījuši viņus, un beigās apzinamies savas pieļautās kļūdas, un bērni? Cik daudzas mātes saka, ka viņām pret bērniem ir beznosacījuma mīlestība, bet cik tas ir nepatiesi, arī es tā domāju, kamēr pieķēru sevi pie tā, ka īstenībā es jau gaidu no sava bērna pretī, vai tā būtu kāda attieksme, vai kāds izdarāms darbs, klusībā, es gribu sagaidīt pretī kaut vai mieru un klusumu.

Trakākais, kad mēs attiecībās ar vīriem, ieejam tajā stadijā, kā lomu maiņā, tas ir, ja tu man tā, tad es tev arī tā. Kas gan tā par mīlestību, ja saredzam trūkumus? Mums ir jāmīl šie trūkumi. Un NEKAD mēs nedrīkstam tos izcelt. Jums no tā paliek labāk, tas Jums sagādā prieku? Bet, kā tad ar mīlestību, ko Jūs esat solījuši, ko esat skandinājuši visus šos gadus? Jums liekas, ka tā ir izdzisusi, es teiktu, ka tā nav, tā joprojām ir, tikai paslēpusies tumšākajā stūrī, no kuras tā it kā grib izlīst, bet bailes apsvilt gaismā joprojām ir. Bet mums ir jāvairo šī gaisma, jo tādā veidā mēs mazinam tumsu sevī.

Es ļoti labi apzinos, ka cilvēki, ar kuriem mēs atrodamies katru dienu kopā, iespējams nav ideāli, viņiem ir savi trūkumi, kas mūs kaitina, vai mēs vienkārši nespējam tos pieņemt, viņi ari mēdz mūs sāpināt, liek vilties, bet tas ir mīlestības lielākais izaicinājums, mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir, nevis tādu, kādu mēs vēlamies viņu redzēt. Mēs cenšamies ar saviem darbiem pierādīt to, ka esam tā vērti, lai mūs pavisam noteikti mīlētu. Mums ir jāmaina attieksme pret sevi, pret savām jūtām. Kāpēc mēs sevi mānām un liekam sev ciest? Kur ir palikusi tā cieņa pret otru cilvēku? Mīloša, sirsnīga, emocionāla attieksme īstenībā ir tā, kad mums cits ir tikpat svarīgs kā mēs paši. Mīlēt tuvāko kā sevi pašu un sevi pašu kā savu tuvāko – tieši šie vārdi visu pasaka mums priekšā.

Jā, ir daudz jāstrādā ar sevi, izlasot kādu poztīvas domāšanas grāmatu vai apmeklējot kādas SPA kūres, mēs bieži vien pēc kāda brīža atkal ieklīstam tajā pašā iebradātajā taciņā. Mums pašām ir jārada sava dzīve, un tikai mēs lemjam vai mēs izvēlamies dzīvot, vai mirt. Lai vieglāk būtu dzīvot, Jūs varat izvēlēties kādu jēgu, kas Jums ir tuvāka, vai sen sapņota ideja, mērķis, kas Jums liek justies stiprākai, šim mērķim vai jēgai ir noteikti jāpiešķir jūsu dzīvei veseluma sajūtas.

Noteikti ir lietas, ko nespējam mainīt, pagātne, bet mums tā ir jāpieņem, mēs nedrīkstam to noliegt, vai aizmirst, jo tai ir bijusi liela loma mūsu dzīvē. Ja mēs turpinam savu dzīvi uz priekšu, mums ir jāpieņem arī šī stāsta sākums. Protams, ka ir iespēja atstāt lielo kravu pagātnē, bet par nebijušu mēs to nevaram pataisīt.

Mīlestība rodas tikai tad, kad cilvēks ir pilnīgi harmonisks gan iekšēji, gan jebkurā viņa darbībā, tā, ka starp ārējo un iekšējo pasauli nav nekāda konflikta, lai noskaidrotu kā ir iespējams šādi dzīvot ir jāpievēršas ciešanām. Attiecības, mīlestība un ciešanas ir savstarpēji saistītas. Mīlestības izjūta ir viens no līdzcietības faktoriem, rodas tikai tad , kad jūs sākat saprast  visu iekāres kustību,  visu domāšanas kustību. Tad no šīs dziļās izpratnes un izjūtas rodas pavisam kas jauns, ko sauc par mīlestību.

Mīliet sevi, patiesi, nepiespiesti, skaisti un beznosacījumiem.

Pieradinātais

activebrain

Prāts? Kā uz to mēs skatāmies, kā uz domu mākoni, kā uz vienu vienīgu taisnību, kā uz savu personību? Ko tas ar mums dara? Un vai mēs spējam to ietekmēt? Par to būtu jārunā daudz un plaši, es Jums ļauju iespēju ierakties vismaz niecīgi tajā, lai saprastu, ko tas patiesi mums nodara.

Daudzi no mums jauc savu pieradināto prātu ar patieso esamību, kādi mēs esam īstenībā. Un šīs divas lietas atdalīt, rast tajās apskaidrību ir gandrīz vai pār mūsu spējām, bet es ticu, ka daudzi no mums spēj šo apskaidrību pieņemt. Pieņemt sevi kā pašu pilnību un būt vienotam ar sevi.

Mēs domājam, ka izmantojam savu prātu, bet ir jāsaprot, ka mēs to izmantojam aplami, es pat teiktu, ka tas drīzāk izmanto mūs. Tā ir kā atkarība no kuras mēs nespējam tikt vaļā. Un briesmīgākais, ka mēs ticam mūsu prātam, bet teikšu Jums atklāti, mēs maldinam paši sevi.

Šis instruments, prāts, kā bungu vālītes spēlē ar mums. Un mēs tik šīs vālītes asinam asākas un asākas, kamēr esam sevi pilnībā pieradinājuši. Pieradinājuši pie negatīvām domām, bailēm, skumjām, ļaunuma un citiem briesmīgiem kritērijiem, kuri mūs iekšēji grauj. Esmu pārliecināta, ka šādi mēs sevi paverdzinam savam prātam. Vienkāršos vārdos runājot, mēs esam sevi pieradinājuši, mēs nespējam atteikties no domām, īpaši no negatīvajām. Jo tās ir stiprākas par mums. Un lielākoties mums it kā liekas, ka tas mums sniedz prieka sajūtas, tikai bieži vien šis prieks pārvēršas sāpēs.

Iemācīties sevi nošķirt no prāta ir iespējams, kā viena no panākumu atslēgām ir pašreizējā brīža izmantošana. Mēs nedrīkstam sevi idenficēt tikai ar pagātni un nākotni, mēs šīs divas formas izmantojam kā savu esamību, bet tā gluži nav. Mums jāmācās izmantot pašreizējais brīdis, kurā mēs atrodamies.

Tiklīdz mēs nonāksim pie kaut vai vismazākās apskaidrības, mēs spēsim pacelties augstāk pār savām domām. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka jūs nespējat normāli domāt, vai prātot, Jūs joprojām to spējat, tikai āķis tam visam ir tāds, ka vairs nevis prāts nodarbina Jūs, bet jūs nodarbinat prātu. Un apskaidrībai ir liels bonuss, jūs jebkurā brīdī spējat izmantot savu domājošo prātu, tikai pavisam augstākā līmenī, krietni efektīvāk, un spējat koncentrēties uz vienu, tajā brīdī svarīgu lietu, domu, nevis ķert klāt vēl neskaitāmas.

Īstenībā prāts mums ir kā lielisks instruments, kurš mums palīdz aizsargāties un uzbrukt pret citiem prātiem, mēs ar to spējam apstrādāt, saglabāt informāciju – tas būtu tas patiesais prāta uzdevums. Bet ir jaatceras, ka prāts nespēs atrast risinājumu un lielākoties viņš Jums arī neļaus to meklēt, jo viņš pats ir būtiska problēmas sastāvdaļa. Neticēsiet, bet viņam ir lieliska vieta, kur atrasties, tā ir praktiskā ikdienas dzīve. Izmantojiet to tur, bet prātīgi, bez iespējām tam jūs apēst ar savām domām. Jo prātam ir tendence, kļūt par parazītu, kas bez jebkādas piepūles iznīcinās visu, ieskaitot pašu saimnieku.

Ko tad ar viņu darīt? Necīnīties, bet pieņemt viņu, ieklausīties, īpaši dusmu lēkmēs, sāpju laikā, apzināties tā esamību, jo tiklīdz jūs spējat to pieņemt, tas nespēj vairs Jūs gremdēt, tas peldēs Jums ilgi līdzi, bet Jūsu spēkos ir iespēja tam likt aizpeldēt, jo jūs būsiet to pieņēmuši. Un pieņemot to, Jūs apzināsieties, ka pašreizējais mirklis ir viss, kas Jums vispār ir. Nemeklējiet nekādus skaidrojumus, vienkārši palūkojieties sev apkārt, ieklausieties, vērojiet. Iemācieties pilnībā izmantot savas maņas.

Ļoti svarīga daļa ir iemācīties pievērst vairāk uzmanības šobrīdējai darbībai, nevis rezultātam, ko cerat sasniegt. Tiklīdz Jūs veltat lielāku uzmanību visam, kas atrodas pašreizējā mirklī, tā Jūsu darbībai piemītīs krietni lielāka veiksme, gādība, mīlestība, kas atspoguļosies rezultātā, ko gaidāt.

Un lielākā burvība, ko iegūsiet to apgūstot, Jūs ieviesīsiet sevī kārtību, un ari ārējā pasaule Jums apkārt būs pilnīgi savādāka, tā nostāsies savā vietā. Turiet savu iekšējo telpu tīru, nepiesārņojiet to. Un nekad neļaujiet savām bailēm iezagties jūsu pieradinātajā prātā.

Novēlu Jums būt mierīgiem, bet vienmēr palikt modriem!

P.S. Ļoti īsā kopsavilkumā izklāstīju par mūsu burvīgajām prāta spējām. Bet ja godīgi liekas, ka esmu Jums sniegusi tikai mazu gabaliņu no saules stara, bet tik ļoti gribētu Jūs aizvest līdz pašam saules kodolam, jo zinu un esmu pārliecināta, ka lasot šo visu rodas daudz pretrunu, un tas tikai tāpēc, ka mēs atkal darbinam mūsu prātu, pretojamies un negribam pieņemt.  Bet tas ir tikai sākums. Es vēl daudz un plaši Jums par to stāstīšu.

Elpojiet, dziļi un patiesi!

image1

Šobrīd, gandrīz jau veselu nedēļu atrodos Austrijā. Trešais gads kā esmu uz slēpēm un trešais gads, kā braucu uz Austriju slēpot. Teikšu atklāti pirmais gads bija diezgan traks, braucu uz tausti, otrais gads jau teorija ar praksi kopā līmējās, šis, trešais gads ir tāds, ka nu jau man liekas, ka pacēlāji pārāk ilgi brauc, un pārāk īsi nobraucieni, bet ne par to iet runa.

Šeit, kalnos ir fantastiskas iespējas, dziļi un ar pilnu krūti elpot Alpu gaisu. Liekas, kas gan tur ir īpašs, bet pēdējos vismaz divus gadus, es mēģinu uz daudzām lietām skatīties bērna acīm(to man palīdz realizēt 6 gadīgā meita). Nē, es nedomāju, ka tikai šeit Alpos gaisam ir kas īpašs, arī savās dzimtajās mājās Latvijā es mēģinu ar pilnu krūti elpot. Kāpēc tieši sāku ar Alpu gaisu, iespējams, ka tāpēc, ka esmu prom no mājām, no ikdienas rūpēm, raizēm, darbiem, un šeit es varu tam pievērst vairāk uzmanības.

Bet, vispārīgi runājot par gaisu, man gribējās parunāt par to, ka mēs bieži vien ikdienas raizēs, skrējienā, darbos un nedarbos, aizmirstam par tādām lietām, kā atelpām, pauzēm, mieru. Es pat teiktu, nevis mēs aizmirstam, bet apsiežam sevi, liekam sev apzināties, ka ir jāizdara tas un tas, lai varētu darīt to un to. Un beigās, kad iespējams ir laiks atelpai, mums par to vairs nav vēlmes nedz domāt, nedz gribēt. Un iespējams, ka daži no Jums sajūt tās spiedošās sajūtas kruškurvī, sajūtas, kad nespējam pilnvērtigi ieelpot gaisu un sajust sevi, mēs neko nejūtam, jo esam sevi izpumpējuši, un mūsos ir melns caurums, kas to gaisu norij vienā rāvienā un neļauj nemaz mums to izjust. Un noteikti, ka lielākā daļa, tam nemaz nepievērš uzmanību, uzskata to par normas robežām, vai vispār ignorē. Pēc manām domām, tā ir milzīga kļūda. Mēs apzināti nodarām sev pāri, mēs apzināti mokam sevi.

Pēdējā laikā cenšos sevi neapspiest ar laika trūkumu, mēģinu nepārdzīvot par neuzspēto, nenomocīt sevi, cittreiz tas izdodās, cittreiz esmu lielā cīņā ar sevi. Pēdējā laikā, esmu iemīlējusi sevi vairāk izprast, izprast to, kas darās mani, kāpēc piemēram man trūkst tā gaisa, kāpēc man gribas dziļi ievilkt elpu, bet nespēju to pilnvērtīgi izdarīt.

Tāpēc savā ikdienas ritenī, mēģinu izsekot visām savām domām, darbībām, kas mani ir līdz tam novedušas, pie dažiem secinājumiem esmu nonākusi. Apzinos to, ka ir jāatrod sevī iekšējs miers, līdzsvars. Miers, tas nenozīmē, ka es nespēju dusmoties, ka es nespētu bļaut, nespētu mest šķīvjus pret zemi, tas nozīmē to, kas es tieši to visu varu darīt, bet manī ir iekšējs miers, esmu līdzsvarā ar sevi, es nenodaru sev pāri, es nepaturu sevī dusmas, aizvainojumu, es tos spēju izbļaut, izteikt vai jebkādi citādi izlaist ārā, bet pašu galveno saglabāt, saglabāt sevī mieru.

Es apzinos, ka mūsdienu pasaulē sagaidīt mieru ir neiespējamā misija, bet vienīgais ko es varu mainīt, es varu sagaidīt to dziļo un patieso mieru sevī un es varu elpot gaisu, par kuru man nevienam nav nedz jāmaksā, nedz jaatsakitās.

Elpojiet, dziļi un patiesi!

Sievišķība!!!

woman_painting_artistic_hd_wallpaper_1920x1080_by_a111h1-d7avt2jKas tad īsti ir sievišķība? Kas mūsos ir tas, kas mums sniedz šo sievišķību? Vai tās būs kārtējās kurpītes, vai tā būs kārtējā kleita skapī, lēna gaita, skaists smaids, gari mati, starojoša āda un daudzi citi ārējie faktori. Vai tomēr ir svarīgas arī tās iekšējās sajūtas, kāda sieviete ir kā personība, un kas notiek viņas galvā, kādas ir viņas sajūtas, kāds ir viņas dvēseles stāvoklis. Skaidri un gaiši es varu pateikt, ja domājat, ka uzvelkot kurpes un kleitu Jūs būsiet uzreiz sievišķīga, tad likšu Jums rūgti maldīties, tā noteikti nebūs. Un ja Jūs domājat, ka nēsajot bikses un botas, bet būsiet izkopusi savu iekšēji smalko emocionālo pasauli, kas padarīs Jūs par sievišķīgām, arī tur Jums nāksies vilties. Pēc manām domām, katrai sievietei ir svarīgi apzināties savu sievišķo būtību, ko noteikti liela daļa nemaz neizmanto un iespējams pat neapzinās. Vai uzvelkot kurpes un kleitu mēs kļūstam sievišķīgas, vai vienkārši esot skaistas mēs vairojam šo savu būtību ar to, kādas vien esam.

Mums jau liekas, ka piedzimstot kā sievietes, tad arī šī sievišķība jau tiek ielikta klēpī un vairojas pati par sevi, bet tā gluži nav, jo mēs gan spējam to vairot, gan spējam to norakt. Bet tas noteikti nenozīmē, ka mēs to nespējam atjaunot. Mamma ir tā, kas mums pirmā dod sievišķo enerģiju, tāpēc mums ir jāuztur labas attiecības ar visām sievietēm savā dzimtā. Mēs esam sievietes un mums ir sievietes ķermenis. Mūsu dvēsele ir izvēlējusies sievietes ķermeni un tas nozīmē, ka mums šajā dzīvē ir jāiegūst sievišķā pieredze. Sievietes saņem enerģiju no zemes. Ir svarīgi, ka sieviete rūpējas par savu garīgo un fizisko stāvokli. Jāapzinās savs sievišķais spēks un tas, ka mēs esam vērtas tādas kādas mēs esam.

Daba mums ir devusi iespēju iegūt bezgala lielu spēku. Tomēr, mēs lielākā daļa necenšamies iegūt piekļuvi tai. Mēs izvairāmies dzīvot vienotībā ar sievišķo enerģiju un būt tiešā kontaktā ar sievietes spēku. Tātad, kā viens no svarīgākajiem noteikumiem ir, ka sieviete ir kontaktā ar savu iekšējo būtību. Mūsu dvēselē ir mīlestība, mēs esam jūtīgas, bet mums piemīt veselais saprāts. Un protams, ka Jūs iespējams nespēsiet pieņemt, bet sievietes spēks ir VĀJUMS. Tas skan diezgan briesmīgi, bet tomēr ir jaatceras, ka kļūstot stiprām, mēs ieņemam kaujas pozīciju un sākam cīnīties, kas noteikti nevairo mūsu sievišķību. Vēl viena neizsakāmi svarīga īpašība, kurai ir jāpievērš pastirpināta uzmanība, tā ir uzticēšanās. Teikšu atklāti, man iet diezgan grūti ar šo, cittreiz liekas, ka es nespēju uzticēties pati sev, kur nu vēl kādam citam. Bet, mums sievietēm ir jāmācās uzticēties, es zinu, ka Jūs šobrīd domājat, ka esam tik daudziem uzticējušies, tik daudzi ir darījuši Jums pāri, bet uzticēšanās vairos Jūsu sieviško hormonu(oksitacīnu), jo tiklīdz Jums māc šaubas, tātad ieslēdzās kaujas pozīcija aizstāvēties, kas atkal vairo vīriško hormonu(testateronu), kas pavisam mums nav vajadzīgs.

Tātad, mēs spējam vairot savus sieviškos hormonus ar to, kas mums patīk. Mums ir jaizbauda savs ķermenis, mums ir jāpatīk par to rūpēties, mazgāties, krāsoties, vingrot, dejot un viss iespējamais, kas Jums liek justies labi. Meiteņu čalošana, pasēdēšana. Lieliski, ja Jums ir hobijs, kas Jums ļauj atslābināties, aizmirst visas rūpes un raizes. Noteikti būtu jābūt arī dienas režīmam, tā noteikti nav disciplīna, tā ir kā upes gultne, pa kuru mēs virzamies, cittreiz izejot no krastiem, cittreiz apejot šķēršļus, bet plūstošām darbībām.

Pavisam noteikti, ko ikdienā mums nebūtu jādara, mēs nekad nedrīkstam sevi salīdzināt ar citām, mums nedrīkst pastāvēt konkurence  un sacensība. Mums nav jāskrien, nav jauzspēj laikā, mums ir jāiet lēnām, jāēd mierigi un nesteidzoties. Ir svarīgi apzināties, ka mēs nevienam neupurējamies, mēs nedrīkstam darīt to, kas mums nepatīk, kaut vai apstākļi to spiež(izņemot dažas dzīves ikdienišķas lietas, kaut vai kā bērna autiņu nomaiņa).

Gribu minēt to, ka spēks nav jauztver vienpusīgi, jo no vienas puses tas ir fizisks(vīriešiem), no otras puses tas ir psihisks. Un jaatceras, ka mēs, katrs, sieviete un vīrietis esam spēcīgi savās polaritātēs. Mums, sievietēm ir jābūt spēcīgām tajās sfērās, kurās, mēs patiešām esam spēcīgakas, radot mīlestību, harmoniju, prieku, laimi sev apkārt. Protams, ka vīrieši vēlas sev stipras sievietes blakus, bet sievietes ar augstu enerģijas līmeni, piepildītas un laimīgas.

Noteikti savu sievišķību, mēs zaudējam tajā brīdī, kad “nē” vietā sakām “jā”, kad apvainojamies, tenkojam, neatpūšamies, emocionāli apspriežam kā dzīvo citi, runājam par politiku, dusmojamies uz sevi, necienām sevi.

Kas mūsos vairo sievišķību? Tās ir tās lietas, ko Jūs noteikti sen esat gribējušas paveikt, apgūt jaunas zināšanas, ceļot, iepazīties ar jauniem cilvēkiem, pastaigāties, pamēģināt ko jaunu, pārvarēt savas bailes, darot radošas lietas un tā varētu turpināt un turpināt, bet Jūs noteikti zināt savu sarakstu krietni labāk.

Sievietei sava sievišķā enerģija ir jāpiepilda gan fiziskajā ziņā, gan emocionālajā, gan intelektuālajā, gan garīgajā.

Katra sieviete savu personīgo sievišķību spēj vairot ar daudzām sev patīkamām lietām, bikšu vietā nēsāt svārkus, uztaisīt manikīru, palasīt labu grāmatu, apmeklēt kādus kursus(pavārkursus, šuvējas kursus utt.), aiziet pie friziera, apmeklēt teātrī, izpalīdzēt draudzenei, ieiet vannā, palīdzēt citiem cilvēkiem, piedalīties labdarībā, aiziet uz kino, mīļās, es vēl varētu turpināt un turpināt, sarakstu vislabāk izveidot pašai, un ik pa laikam kaut vai sev reizi nedēļā, kā minimums atvēlēt šo laiku, kurā jus spējat darīt to, ko Jūs pašas gribat, kas Jūsos ienesīs mieru un laimi. Mīliet sevi, saudzējat sevi un tad arī šo mieru Jūs jutīsiet sev apkārt, kas stresa līmeni nodzīs ja ne līdz nullei, tad vismaz līdz minimumam noteikti.

Jo mēs esam sievietes – spēcinošais dzīvības spēks pasaulē.

P.S. Un aizmirstat par smago maisiņu nešanu, vai nu izmantojiet ratiņus, vai nu ļaujiet to darīt vīrietim, tas nav mums jādara. 

Kāpēc tad īsti “Sievietes spēks”?

Screen Shot 2016-02-18 at 8.39.06 PM

Plašāk izklāstīšu, kāpēc tieši šāds nosaukums. Visā visumā es iedziļināšos lielākoties tikai sievietēs, jo man kā sievietei izprast pretējo dzimumu, teikšu godīgi ir gandrīz neiespējami, kādai noteikti liksies, kā nu ne, tas pavisam vienkārši, bet es teikšu tā, man kā sievietei ir grūti saprast sievietes būtību kā tādu, kur nu vēl vīrieti. Tāpēc, esmu radījusi vietu, virtuālu telpu, kur mēs, sievietes varēsim apspriest sev būtiskākās lietas. Retos gadījumos tās būs receptes, modes tendences, rutīniskās ikdienas detaļas vai kārtējo bērnu nesaskaņas, likšu akcentu uz to, kas atrodas mūsos krietni dziļāk, sirds dziļumos, dvēseles izprašanā vai drīzāk nesaprašanā, kā saka, runāsim par to, kas lācītim vēderā. Tas noteikti nenozīmē, ka vīriešiem šeit nebūs ko darīt, tieši otrādāk, tās būs kā atvērtas durvis, kurās varēs ielūkoties par mums sievietēm, par mūsu būtību, par mūsu dusmām, sāpēm, mīlestību un to, kā mēs ietekmējam sev apkārt esošus cilvēkus, jo īpaši vīriešus.

Tātad par nosaukumu, par vārdu sieviete, es ilgi domāju, un tā arī līdz pilnīgai skaidrībai nenonācu. Apzinos, ka katrai sajusties kā sievietei ir bijis dažāds vecuma posms, citi to asociē ar iestāšanos laulībā, citi ar bērna piedzimšanu, citi ar skaitļiem, kas rakstīti dzimšanas apliecībā, citi vēl ar ko pavisam citu. Personīgi man tās sajūtas nāca, pēc manām iekšējām izjūtām, kā es pati sev liku justies, kā apkārt notiekošo uztvēru, kā mainījās mana attieksme pret Visumu. Zinu noteikti to, ka bērna piedzimšana mani nepadarīja par sievieti, tikai, kad meitai palika kādi gadi 2, es sāku sajust ko tādu, ko pilnībā nejutu agrāk, emocijām bija pilnīgi cita nozīme.

Tātad gribu teikt, to, ka sieviete ir būtne, kas ir noslēpumaina un neprognozējama, mēs esam svarīga dabas līdzsvara sastāvdaļa. Ar mums ir grūti, bez mums ir vēl grūtāk, bet, kurš tad teica, ka būs viegli. Un vārdam spēks es gribu likt lielu uzsvaru, es to pavisam noteikti attiecinātu uz vīrieti, bet šoreiz gribu par to teikt vienīgi to, ka tas ir tas īpašais lādiņš, kas mums piemīt, un ja vēl mēs šo lādiņu izmantojam sievišķīgi, tad mēs kļūstam vēl sievišķīgās, tātad šī ir tā atslēga vārdam spēks. Runāsim par mums, sievietēm, kuras ir spēcīgas(garīgi) un kuras to vēl piedevām dara sievišķīgi.

Jau laicīgi brīdinu par savām teksta, drukas, gramatiskajām un pārējām kļūdām, ko Jūs pamanīsiet. Visus savus pirmos gadus nodzīvoju Latgalē, ģimenē runāju latgaliski(joprojām ar tēti un brāli sarunājos latgaliski) un joprojām ir dzirdamas manas latgaliešu skanes, tādos vārdos, kā kaķis, zaķis un citi, kuros ir iekļauti mīkstinājuma burti(Jūs jau sapratāt par kādu akcentu es runāju 🙂 ). Pavisam noteikti man nepiemīt nekādas žurnālistes dotības, un es neesmu tās pat pašmācības ceļā apguvusi, bet ceru, ka Jūs mani sapratīsiet un spēsiet ieklausīties.

Es ļoti priecāšos, ka Jūs arī izteiksiet savu viedokli, vienalga kāds tas būtu. Jo jebkurā gadījumā, ja esat sākušas lasīt manu blogu, tātad Jūs esat par to visu aizdomājusies jau kādu laiku iepriekš un Jums ir neatrisināti jautājumi, kurus mums visām kopā būtu krietni vieglāk atrisināt.

Mīļās sievietes, lai Jūsos atnāk šis apskaidrības brīdis, kad Jūs spējat atbildēt sev uz visiem jautājumiem un nekas Jūs nespēj izsist no miera un līdzsvara.

Dziļā cieņā, Sanita.

 

Jauns sākums, drīzāk turpinājums

Screen Shot 2016-02-18 at 5.35.40 PM

Un jau atkal viens gads cauri. Šis gads man ir bijis ļoti nozīmīgs, tas man ir sniedzis daudzas dzīves mācības un dievišķas gudrības. Man neliekas, ka man būtu sev jāpārmet tas, ka izvēlos neiet taisnu ceļu. Nevēlos, lai mana dzīve būtu kā ar lineālu novilkta svītra no punkta A uz punktu B, labāk, lai tā atgādina dzīslas uz ābeles lapas – uz visām pusēm, ar liektām un lauztām līnijām.
Un man nevienam nav jāatvainojas par to. Jo, man apkārt ir cilvēki, kas mani atbalsta, saprot un motivē iet uz priekšu.
Vienmēr būs bail… kaut ko pazaudēt un kaut ko iegūt. Vienmēr būs bail palikt vienam. Diemžēl ir jaatzīst, ka augstākie spēki man atņem tuvus cilvēkus, lai es atrastu sev vēl tuvākus cilvēkus….
Vienmēr blakus vai tālu būs cilvēks, kas mani gaidīs un gaida.
Ne jau vienmēr cīņā ar dzīvi zaudē tikai vājie. Spēkam nav lielas nozīmes. Uzvaras gūt palīdz galvenokārt griba.
Man bija savi priekšstati par dzīvi, sava ticība, savs aicinājums, es biju gatava uz lieliem veikumiem, ciešanām un upuriem – un tad es palēnām pamanīju, ka pasaule neprasa no manis nedz lielus veikumus, nedz upurus, nedz ko citu tamlīdzīgu, ka dzīve nav nekāds heroisks eps ar varoņlomām un visu ko tādu, ka tā, gluži otrādi, ir pilsoniska goda istaba, kuras iemītniekus pilnīgi apmierina ēšana un dzeršana, kafija un zeķes adīšana, dejas un radiomūzika. Grūti brīži labāk man palīdzējuši saprast, cik bezgalīgi bagāta un skaista ir mana dzīve visās tās izpausmēs un ka daudzas lietas, par ko cilvēki uztraucas, patiesībā ir pavisam nenozīmīgas.
Gudrs cilvēks atšķiras no vieda. Un tur nav nekādas saistības ar izglītību. Cilvēka dzīves gudrība ir izpratne par vērtībām un savu ceļu. Tas nav tas pats, kas tehniskais progress.
Visas lielākās patiesības ir vienkāršas. Lai pateiktu patiesību, reizēm vajag lielu spēku, bet pietiek pat ar vienu vārdu.
Es ticu, ka katrai dienai ir savs brīnums, katrai lietai ir sava enerģija un mēs paši esam sava likteņa noteicēji un lēmēji.

Lai arī aiz loga nav tik ļoti sen gaidītā, baltā un pūkainā sniega, es novēlu Jums arī nākošajā gadā, atrast savu uzvaru un ticību sev. Uzvara sākas ar uzvaru pašam pār sevi. Pateikt sev: “Es to varu! Es zinu! Es nebaidos!” Pārvarēt savus kompleksus, pārvarēt šķēršļus. Ticība dod spēkus. Ticība virza uz mērķi. Lai katram no Jums tā atmirdz Jūsu sirdīs un dvēselēs.

Pavasara tīrīšana

11139400_898380763557896_3560454646968997654_n

Pilnā glāzē ūdeni neieliesi!

Tas ir viens no galvenajiem principiem uzsākot jebkādas izmaiņas. Neiespējami radikāli izmainīt dzīvi un pārrakstīt to uz baltas lapas, ja rīkosimies balstoties uz neizšķirotas bagāžas pieredzes.
Dzīves puzle vienmēr saliksies vienā un tajā pašā bildē, ja izmantojam vienus un tos pašus elementus, lai arī cik reizes mēs viņu sajaktu.

Sākt apzinātu radīšanu par sevi un savu jauno pieredzi jāsāk no nulles.
Nav jāmeklē mērķi, nedz vīzijas pēc gadiem 5, nedz jautājumi un misijas. Viss šis process pīsies ar vecajām domām un mērķiem, kas piedevām atņem daudz enerģijas. Ir jāsāk ar atkritumu izmešanu no savas dzīves: gan fizisko, gan garīgo.

Nekontrolēta pagātnes uzkrāšana noved pie divām lietām:

1.Nebeidzamu pagātnes apli, kas sāk atgādināt Deja Vu.

2.Palēninot dzīves ātrumu – tas ir tad, kad paskatās uz tiem, kas uzspēj trīs reizes ātrāk un nesaprotam kā tas viņiem sanāk. Panākumi dzīvē un īstenošana visās jomās, iespējami tikai ar strauju ātrumu.

Ir jēga tīrīt dzīvi visās trīs dimensijās: pagātnē, tagadnē, un neesi pārsteigts arī nākotnē. Jā, arī nākotni jau esam paspējuši samest ar atkritumiem, par vīzijām, kā būs, kad būs.

Es ieteiktu sākt ar tagadni. Jo tas ir, šeit un tagad. Pilnīga attīrīšana no šī brīža atkritumiem jums sniegs spēku un svaigu enerģiju.

Princips – mest visu, kas ir iespējams, un pat nedaudz vairāk. Doma – uzlikt lielu treknu punktu zem katra neatrisināta jautājuma: vai nu atbildēt uz to jautājumu, vai atcelt to pavisam.

Galvenais – noņemt no saraksta visas lietas, kas ir uz jautājuma zīmes.

Es gribu atzīmēt, šeit netiek piedāvāts nopulēt savu Pelnrušķītes pazaudēto kurpīti(lai gan tas ir noderīgi!) – Vispirms ir jāieved kārtība un jaizver visus “varbūt”. Jāizņem no saraksta problēmu vai palaist to procesā, ja tā ir iestrēgusi ilgāk par pāris nedēļām. Tas dos milzīgu pieplūdumu jaunai enerģijai.

Un tagad, detalizētāk. Jo ātrāk ķersieties klāt, jo ātrāk sāksiet dzīvi ar jauniem puzles gabaliņiem.

1. Izmetam atkritumus.

Atbrīvojoties no visām drazām. Iesākumam no sava mitekļa. Izmetam, izdalam, aiznesam uz patversmi. Bet ne kādu “salocītu kastīšu ar domu kaut kad aizvedīšu uz patversmi”. Bet tik tiešām neko neatstājam uz vēlāku laiku.

Kas ir atkritumi?
Tas ir viss, ko jūs neizmantojat. Daram tā, viss ko Jūs pēdējā gada laikā neesat izmantojuši ir jānovāc – jāatdot – jāpārdot – jaizmet.
Drēbes, ko Jūs jau sen vairs nenēsājat.
Lielākā daļa dāvanu, izņemot tos, kas patiešām rada komfortu (patiesībā, tā ir mazākā daļa no tā).
Nepiemēroti vai veci trauku piederumi, ierīces.
Jo vairāk “uzraksiet”, jo labāk būs. Saprotiet katrai lietai, jebkurai ir Jūsu enerģija, aplūkojiet kārtīgi, ja tā tik tiešām sniedz Jums kaut kripatiņu pozitīvisma, bet pavisam godīgi, tad tā ir jaatstāj. Pieejat pie katras lietas un uzjautājat – “Vai es vēlos atstāt šo enerģiju vai ļaut tās vietā nākt jaunai?”

Pilnā glāzē ūdeni neieliesi!

Mēs paši izsūknējam savu glāzi. Cik ieliesim, tik izliesim. Noskoposieties – nebrīnieties, ka izmaiņām nebūs kur ienākt.
Kopumā mājas tīrīšana – tā ir spēle: “Cik es esmu gatava uzņemt jaunu pieredzi manā dzīvē.” Cik izmetīsiet, tik arī būsiet gatavi.
Starp citu, tas attiecas uz visām telpām, tajā skaitā darba vietā, birojā, auto, un visur cittur, kur uzturaties. Pārsteidziet kolēģus – pārkārtojiet savu darba virsmu līdz nepazīšanai.

2. Iztīrīt failus

Izmetot atkritumus – tie ir ziedi, ir pienācis laiks izsviest failus. Kā pavadīt daudz laika pie datora un tīkla? Tas ir arī jūsu telpa, lai gan virtuāla, tā ir arī daļa jūsu enerģijas.
Mēs esam pieraduši, uzglabāt visu datorā. Kāpēc mest prom? Cietais disks pietiks visam.
Šeit princips ir tas pats: tīrīšana – enerģijas atbrīvošana. Atstāt tikai to, kas jums patīk un dārgs. Kāpēc turēt filmu, kas nepatika? Kāpēc turēt kādus vecos failus? Tas viss ir gabaliņš no Jums. Ir jāsaprot, jo vairāk atkritumu, jo lēnāks ātrums.
Izskatīšana nepieciešama ne tikai privātajam datoram, bet arī darba, kā arī sociālos tīklus, blogus, mājas lapas.

3. Lai atjaunotu kārtību, jātrod katrai lietai sava vieta, sistematizējam failus.

Izmest trash mapītē nepietiek , ir nepieciešams salikt visu pa plauktiņiem.
Harmoniska kārtība (ne fanātisku, bet sistematizētu, kad lietas ir savā vietā) – ir atslēga uz labu un efektīvu darbību, jo īpaši, ja ir laiks uzņemt ātrumu. Jums neizdosies mainīt dzīvi uz jaunu ātrumu, ja uz darba galda un dzīvoklī ir haoss.

4. Filtrējam informāciju, ko saņemam.

Kārtība un tīrīšana ir nepieciešama arī Jūsu uzņemtajai informācijai. Tā ir barība prātam un tās darba kvalitāte ir atkarīga no … jūsu prātā.

Informācijas intoksikācija – esat dzirdējuši? Tā ir slimība, ar ko daudzi cilvēki tagad inficēti. Viņi lasa sociālajos portālos visu pēc kārtas, viņi daudzas lietas liek savos profilos, visur atzīmējas, visur bildējas, mēģinot atrast sevi.
Mums ir iespēja uzkrāt informāciju, un tā neiziet no mūsu zemapziņas, tāpēc tā ir rūpīgi jāfiltrē. Šķirot to, un saprast kas musu enerģiju vairo un kas nē, kas mus attīsta savādāk mēs tikai pieblīvējam savu cieto disku(galvu) ar miskasti.
Tādēļ iesaku:
Iztīrīt draugu sarakstu, savu profilu, atlasīt blogus, mājaslapas kurām sekojat.
Izņemt tos, kuri pārsvarā dalās ar negatīvām lietām, pārsvarā ir vīlušies ar vadību vai kādu citu cilvēku darbību. Vārdu sakot atlasīt cilvēkus, kas jūs neiedvesmo, vairo negācijas un atņem enerģiju.
Blogus un mājaslapas es atlasu tās, kas tiešām “baro” manu dvēseli.
Un nekādā gadījumā nedrīkst būt princips, mani pievienoja un es pievienošu. Tām ir jābūt tādām, kas Jūs piepilda ar jaunu enerģiju.

5. Pabeidzam iesāktos darbus vai arī tos atceļam.

Ir svarīgi, pabeigt visus darbus no “vēlāk”: vai nu pārvietot tos uz statusu “procesā” un tiešām pabeigt vai darīt, vai arī atcelt vispār. Priekš sevis ir labāk saprast, ka uz šī posma lieta tiek slēgta un es to vairs nedaru, nekā vilkt to sev līdzi un mocīt sevi. Jums iekšēji vajadzētu justies ka visas lietas tiek veiktas, topošās iekļautas grafikā, lai nebūtu palicis neviens neatbildēts jautājums. Šīs ir “pirmais ātrums”, lai tuvotos jautājumam: “? Ko es vēlos no dzīves” un virzīties uz apzinātām pārmaiņām.

Noslēgumā: ģenerālās tīrīšanas process sastāv no diviem pamatelementiem – atbrīvojoties no atkritumiem visos līmeņos un organizēt failus, tostarp ienākošo informācijas plūsmu.

Iestatīt savu kanālu tā, lai jūs saņemtu tikai kvalitatīvu un noderīgu informāciju, un jūs redzēsiet, kā mainās Jūsu pasaule.

Izgudrot sevi no jauna ir iespējams tikai tad, ja jūs saprotat, ko vecā pieredze nav padomdevējs.
Un tagad ķeramies pie tīrīšanas!

Apskaidrība

maxresdefault

“Kad mēs padodamies esošajam un pilnībā kļūstam klātesoši,
pagātnei vairs nav nekādas varas.
Mums atveras esamības valstība, ko iepriekš aizsedzis prāts.
Pēkšņi mūsos rodas liels klusums, neiedomājama miera izjūta.
Un šajā mierā ir liels prieks.
Un šajā priekā ir mīlestība.
Nemeklējiet mieru! Nemeklējiet nevienu citu stāvokli kā tikai to, kurā jau atrodaties šobrīd.
Piedodiet sev, ka neesat mierā. Brīdī, kad pilnībā pieņemsiet savu nemieru, tas tiks pārvērsts mierā. Viss, ko pieņemat pilnībā, novedīs jūs tieši tur – pie miera. Tas ir padošanās brīnums.
Kad jūs pieņemat esošo, katrs brīdis ir pats labākais. Tā ir apskaidrība.”‪#‎ekhartstolle‬,‪#‎tagadnesspēks‬
Continue reading “Apskaidrība”