Plāns kristāliņu slānis

Liels klusums ir bijis šeit, to pamanīju šodien, bieži vien sevi pieķeru, ka nu šoreiz ir kaut kas jauzraksta, bet atkal kārtējās dienas vakars un uz rakstīšanu prāts nenesās. Bet šis vakars likās ļoti piemērots, vakari kļūst ātri tumšāki, dienas īsākas un bieži vien ir vēlme uzmest aci kaut kur, varbut uzķert kādu domu, vai mazu mājienu, kas spēs iekustināt tavas podziņas, jo īpaši tuvojošais pilnmēnes arī par sevīm liek manīt, galvenais ir pareizi to izmantot savā labā.

Šīs nedēlas nedaudz drēgnajos rītos, kad ārā temperatūras stabiņš bija paslidējis nedaudz zem nulles, vēroju dabu, un sapratu to, ka tā mani tik ļoti uzrunāja, sajūsmināja, līdz matu galiem, kad katru rītu ieraugot kā no upes, kurai es braucu garām, ceļās šī migla, atauj man atminā daudz siltu sajūtu, tas nekas, ka ārā izejot, šis sals liek nedaudz ciešāk ieritināties mētelītī, bet es skatos uz to pasakaino miglas mākoni, kas ceļās virs šīs upes, un man tas liekas, kā liels brīnums, mani tā tik ļoti sajūsmina, ka es spēju apstāties tai pretī, un saņemt no viņas šo spēcīgo enerģiju, prasu, lai tā man palīdz justies tik pat pārdabiski skaistai, tik pat plūstoši izcelties augšā no savām dzīlēm, ļaut lai viss nāk ārā, kas ir pēdējā laikā emocionāli uzkrājies, ko pati nespēju dabūt laukā, uz ko pati nespēju rast risinājumus, lai šī kustība ir maiga, bez asām kustībām, lai šī kustība ir tik plūstoša, ka es sajūtu atvieglojumu sevī, ka tā manī ienes tik tīru un dziļu mieru, ka es vēlos ar to dalīties arī ar citiem, ka es spēju sajust prieku un laimi vien tikai no šīs upes, kas sevi pasniedz kā miera iemiesojumu, kaut gan mēs skaidri zinām, ka arī tā spēj būt ar krācēm, ka tā spēj būt tik vēsa, ka nespējam tajā ielikt pat kāju, ka tās krasti mēdz būt viltīgi, bet ne mānīgi. Es apjaušu, ka viņa mums rāda priekšā ļoti daudz, tikai mēs negribam vai neredzem to, jo dienas skrienošais ritenis, mūs atkal ir izvedis no pacietības, mēs kārtējo reizi gribam dusmoties uz visiem, pat uz sevi, gribam uz kāda cita pleciem uzlikt savas vainas sajūtas, gribam, lai nav lieku jautājumu. Bet vai tiešām, mēs  negribam plūst līdzi, vai tiešām negribam tik pat skaisti un maigi elpot no savām dzīlēm, elpot tā, lai katra izelpa arvien vairāk iztaisno mūsu plecus, lai tā musu zodam neliek tik ļoti nolaisties, bet lai arī mūsu skatiens paceļas augstāk pār mūsu zābaku purngaliem. Man tā liekas, kā lieliska iespēja, ņemt un izmantot to savā labā, vienā mirklī apstājies un satver to, satver to visu, ko tā tev piedāvā, ļaujies, ļauj plūst sevī šīm sajūtām. Un atceries, ka tu esi tik pat spēcīga, kā šī neizsīkstošā upe, ka tavas dzīles ir krietni pamatīgākas,spēcīgākas un neviens nespēs izjaukt tavu tecēšanas virzienu, ja nu vienīgi pārējie var mēģināt peldēt pret tavu straumi, bet apjaušot cik tas ir grūti, viņi pieņems to un viņi nešaubīsies par tevi, patiesākie paliks tev blakus un novērtēs tavu mierpilno izaugsmi, kā savas straumes tecējumu, kuru tu esi izvēlējusies.

Ļaujies šim tecējumam!

Ar skaisto rīta miglu, vēlot Sanita.

 

 

Advertisements

Kārtējā pirmdiena

Klāt kārtējais pirmdienas rīts, kārtējais nedēļas sākums, bet nolēmu, ka tomēr negribu, lai tas man ir kārtējais, tāpēc cēlos agri no rīta, kad visi pārējie vēl saldi guļ, un nolēmu, ka izskriešu līkumu. Ir agrs, spīd saule(mazliet nokavēju saullēktu), bet vienalga esmu sajūsmā, ka saule spēj mani tik ļoti ietekmēt. Ar visu to, ka es skrienu ar austiņām un klausos sevis izvēlēto mūziku, apzinos, ka es ar acīm izjūtu kārtējo dienu, bet šī kārtējā diena spēj dot man tik ļoti daudz ko, es varu izskriet nesteidzīgi, es varu pētīt, es varu redzēt, es varu just un es esmu tik ļoti pateicīga šai dienai, jo tā ir lieliska. Kad mans ķermenis lika par sevi atgādināt, ka būtu jādodas mājās, sapratu, ka ar visu sajusto un redzēto esmu noskrējusi 15km. Šie piecpadsmit kilometri manu kārtējo dienu padarīja par īpašu, vienkārši ar to, ka šī diena ir pienākusi, un es esmu tai pateicīga. Jo mani mājās sagaida mani mīļie(kas izrādījās vēl saldi gulēja), jo man ir mājas uz kurām es varu atskriet atpakaļ, jo galu galā, man ir kājas, kas spēja šos piecpadsmit kilometrus noskriet, vai tad par to nav jāpriecājas, tā ir lielākā laime šajā kārtējā pirmdienā.

Vai skrienot es spēju atslēgties no domām? Noteikti ka nē, tas būtu liels ieguvums, bet es apzinos, ka man patīk runāties domās ar sevīm, es spēju šādos brīžos nonākt pie secinājumiem, padomiem, idejām. Cittreiz aizmirstu to visu, bet tā jau nav lielākā bēda, par ko tajā brīdī pārdzīvot. Es zinu, ka viss kas man nepieciešams ar domu līmenī atnāk pats, īstajā laikā un īstajā vietā. Tāpēc es cenšos mācīties nepieķerties spontānām idejām vai trakiem piedzīvojumiem, bet tas nenozīmē, ka es tos neizmēģinu vai nerealizēju. Jā, es gribu dzīvot šeit un tagad, ko klārē visi un visur, un es to atbalstu, kaut gan saprotu, ka tas nemaz nav tik viegli, un daudzi to spēj pasniegt tā, it kā, tā būtu atteikšanās no komforta, no pienākumiem, no atbildības, bet man tas liekas tik aplami, jo es domāju, ka tas, ko daudzi raksta, tas pats E. Tolle, M. Ņūtons, mēģina mums pateikt, ka tas pirmais solis, kas mums būtu jāveic, ir atbildības uzņemšanās par SAVU dzīvi. Mums nav jādzīvo priekš citiem un mums nav jādzīvo kā citi. Bet pavērjot to, kas notiek sabiedrībā, sociālajos portālos, es vairs nesaprotu, kā mērķa vārdā mēs dzīvojam?! Varbūt, kāds mani nosodīs, un teiks, vai vispār es no tā kaut ko sajēdzu? Un protams, jo iespējams es no tā pat mazāko daļu nesajēdzu.

Jā, es esmu 18 gados zaudējusi mammu, kurai es tā arī neesmu nekad spējusi acīs skatīdamies pateikt, ka viņa ir bijusi lieliskākā mamma pasaulē, ka viņa ir bijusi man viss, ka viņas rūpes ir nenovērtējamas, ka viņa man ir iemācījusi beznosacījuma mīlestību, viņa iemācījusi man gādību, sirsnību, tik daudz lietu, īpašību, kuras es visas nespētu uzskaitīt, bet es tobrīd nespēju to visu novērtēt un beigās paliku pie sasitas siles. Jo tikai zaudējot tuvu cilvēku mēs spējam viņu novērtēt. Brīdī, kad es gaidīju atbalstu no tēva, es to nesaņēmu, viņam bija savas rūpes, un man bija jātiek galā ar savējām. Bet visus tos 18 gadus, es nekad nebiju diez ko labās attiecībās ar brāli, nemācēšu pateikt kādu iemeslu pēc, vai tāpēc, ka viņš bija no mammas pirmās laulības, vai tāpēc, ka mums bija 7 gadu starpība vai kāda cita iemesla dēļ. Bet tobrīd, kad mana sirds vārda vistiešākajā brīdī asiņoja, es sanēmu no viņa vislielāko mīlestību, to mīlestību, ko viņš iespējams man bija sniedzis visus tos gadus, bet es to pat nebiju pamanījusi. Jūs nespējat nojaust, cik daudz viņš man ir sniedzis, viņš man nekad neatteica, viņš man bija blakus, lai kā man arī ietu, viņš mani atbalstīja vistrakākajās lietās, viņš bija mans balsts uz kura stutēties un mūris aiz kura paslēpties. Es nekad nespēšu būt viņam pateicīga, un es patiesi viņu mīlu.

Mans trakums un dullums 18 gados bija tik liels, ka cittreiz aizdomājos, kā vispār es vēl te esmu, kā vispār es nokļuvu tur, kur es esmu. Bet tieši tas trakums, man jaunai, ar rētu sirdī, bet stipru raksturu un neizsīkstošu spēku, deva man to lielo izrāvienu iedzīvoties Rīgā, es neteiktu, ka tas bija viegli, bet neteiktu, ka tas bija grūti, es ļoti priecājos, ka es tam visam gāju cauri, gan kamēr nokļuvu līdz savai īstajai darba vietai, kurā es jutos labi un enerģiski piepildīta, gan no mazas istabiņas, ko īrēju pie tantuka, gan no kļūdām attiecībās, gan no tuvu cilvēku uzgrieztajām mugurām, tas viss man deva tik lielu degsmi neapstāties un darīt to, ko sirds liek.

Protams, kādās spraugās bija arī vēl nozīmīgāki brīži, kļūdas, arī prieki un laime. Jā, iespjams, ka tas viss man nav licis pareizi saprast dzīves jēgu, mērķi, vai vienalga kā to nosaukt.

Bet, esmu sapratusi, ka šobrīd manā dzīvē spīd saule, tā vismaz ļoti gribu domāt, varbūt tieši otrādāk, varbūt tās ir tikai un vienīgi manas iedomas, un tomēr man vēl ir jākuļās ārā no tiem saviem mēsliem, lai saredzētu to spožo sauli, sava tuneļa galā. Bet es ticu, ka viss kas notiek, notiek uz labu. Es gribu iemācīties neiet pavadā noteikumiem, prasībām vai pieņēmumiem, es gribu ieklausīties savā sirdī.

Es gribētu pilnvērtīgi novērtēt lietus mākoņus, pērkoņa skaņas, zibens ātrumu, saules spožumu, zāles zaļumu, debesu zilumu, koku spēcīgumu, jūras šalkoņu, mieru klusumā, ritmiskos sirdspukstus. Un no tā visa saprast, ka lūk tā ir laime, kas ir man līdzās, kas ir bijusi līdzās tik ilgi un es to neesmu pamanījusi, es gribu uz tās palūkoties ar šodienas acīm, ar šodienas prieka asarām, rētaini sadzijušo sirdi. Es gribu pieņemt sevi un citus tādus, kādi viņi un es esmu.

Es gribu iztīrīt no sevis visus savus dubļus, es gribu izravēt savu aizaugušo dārzu no nezālēm, es gribu atvērt jaunu baltu lapu, tīru un skaistu, es gribu nolobīt savas bruņas, es gribu mīlēt arī tad, kad man nodara kāds pāri, es gribu iemācīties dot, es gribu pārstāt vadīties pēc savām ilūzijām.

Nē, es nesaku, ka man ir jāmainās līdz nepazīšanai, bet man ir jāatrod tas ceļš, kas ir domāts man, un tas ir pavisam skaidrs, ka šo ceļu es būvēju pati, jā, iespējams, ka daudziem blakus ceļiem, taciņām, mājām, cilvēkiem uz mana ceļa un mājas lieveņa nebūs vietas, bet galu galā, es netaisos izglābt pasauli, jo man ir jāizglābj pašai sevi, jo vislielākā ieguvēja būšu es.

Saudzējiet sevi, mēģiniet atrast savus īstos cilvēkus, kas jūs sapratīs un nenosodīs, atcerieties, ka nekas nenotiek  tāpat vien.

Dziļā cieņā pret sevi un Jums, Sanita!

P.S. Jau laicīgi atvainojos, par iespējamām kļūdām, gan gramatiskām, gan sintakses kļūdām, arī valodas tīrība man diez ko piekopta, bet sīkums par to, galvenais, lai to manu domu Jūs spētu saklausīt 🙂

Sievietes intīmais kalendārs

Pēc manām agrākajām domām, man likās un biju pārliecināta, ka nu par šo tēmu vairs nav ko pat daudz runāt. Bet dažus mēnešus atpakaļ, es apjautu to, ka es pamatīgi kļūdos, tad nu tā sākās mana iepazīšanās ar šo ikmēneša posmu.

Mēs, sievietes saņemam enerģiju no zemes, mums ir svarīgi būt veselām,(gribētos rakstīt arī stiprām, bet šaubos, jo zinu, ka tas nav mūsu pienākumos, mēs varam mēģināt būt sievišķīgi stipras(lai arī tas man liekas jau daudz, tas nenozīmē, ka mēs tādas neesam, tieši otrādāk, es zinu, ka mēs spējam paveikt krietni vairāk nekā pašas domājam), rūpēties par savu garīgo un fizisko stāvokli.

Savas pirmās mēnešreizes gaidīju ar nepacietību, jo likās, ka tad nu es būšu jau liela meitene, bet tad, kad šīs ikmēneša dienas mani beidza nost, sapratu, ka es viņas nemaz negribu, tās man bija katastrofālas mocības un tikai tagad, kad esmu par tām tik daudz iedziļinājusies, manī ir nākusi apskaidrība, kāpēc man tās bija mocības.

Pirmais solis, mums sievietēm ir jāpieņem šis sieviešu kalendārs. Īstenībā, mūsu dzīve iedalās, sākoties no mēnešreizēm, vairākos posmos un šos posmus mēs izdzīvojam katru mēnesi. Ļoti daudzas(arī es agrāk), šīs kalendārās dienas gaidu nelabprāt.

Pirmajā M dienā – notiek gan fiziskā, gan gariīgā tīrīšanās. Mēs šajās dienās zaudējam ļoti daudz enerģijas, vai jūs bieži sajūtat to bezspēku, tukšumu? Protams, būs sievietes, kurām arī šajās dienās būs spēks, tomēr ieteiktu šajās dienās būt tuvāk dabai, mazāk darboties. Šis tīrīšanas periods ilgst 3-5 dienas(katrai tas laiks var būt individuāls). Ar tīrīšanās periodu es to arī domāju, bez pārnestas nozīmes, viss sakrātais pa mēnesi, emocijas, pārdzīvojumi, sāpes, dusmas, naids, bailes, viss iespējamais no jums grib izlauzties, jo mēs neesam tam radītas. Tā kā, mēs esam tās, kas rūpējas par savu un ģimenes labklājību, mums šajās dienās būtu ieteicams negatavot ēst, neskūpstīties, nenodarboties ar seksu, nekārtot māju. Atceraties, ka mēs katrā darbībā ieguldām savu enerģiju, un šoreiz šī enerģija nav piemērota, lai mēs nodarbotos ar mājas darbiem. Atpūšaties, izbaudat to, ka Jūsos ir šī brīnumainā parādība, kurai patecoties mēs spējam radīt jaunu dzīvību. Par mājas darbiem runājot, tos visus var saplānot, es apzinos, ka mums katrai ir ģimene, bērni utt., bet neskaitot dažus gadījumus, lielākoties katrai šis posms notiek noteiktajās dienās, tāpēc ir iespējams saplānot savu laiku un mājas darbus tā, lai tajās dienās šīs lietas nav jādara. Un tomēr palūgt vīram nomazgāt traukus pēc vakariņām, nebūs jau tā trakākā lieta.

Nākošais posms – Skaidrības periods/Es gribu periods/Vēlmju periods. Šis posms var ilgt no 3-10 dienām. Šis pavisam noteikti ir laiks, kad mēs spējam skaidri un ar gaišu rātu pieņemt svarīgus lēmumus savā dzīvē, iesaku šīs dienas izmantot lietām, kas Jums ir svarīgas. Ja šaubaties par attiecībām, darbu, nākotnes plāni, iepirkšanās utt., šajās dienās Jūsu prātam ir visskaidrākās domas, kas spēs Jūs pareizi ievirzīt.

Seksuālais periods, tas ilgst 3-4 dienas, bet iemīlēšanās periodā tās var būt pat 10 dienas. Un interesantākais, ka vīrieši šo periodu jūt, vai esat piefiksējušas, kā šajās dienās uz Jums skatās vīrieši, kā viņi pievelkās pie Jums, pilnīgi nemanāmi. Un vai pašas jūtat savu iekāri, kāri pēc seksa, vēlmi iegādāties kādu seksīgāku apģērba gabalu? Izbaudat šo laiku, mīliet sevi.

Depresīvais periods – un protams PMS ir izjutusi katra, un katru mēnesi, un kā šis laiks kaitina, vismaz mani pavisam noteikti. Viss, ko es esmu sākusi darīt šajā periodā, savaldīt to, jo es varu uz līdzenas vietas sajust, kā tas grib nākt ārā, bet es pretojos, protams, ir brīži, kad es izeju no saviem rāmjiem, bet ļoti cenšos, lai to neizjūt man apkārtējie cilvēki, savējie jau mani saprot no pusvārda, un zina ka es esmu cīnītāja un mēģinu šo peridou saīsināt pavisam uz īsu brīdi. Jā, šajā posmā viss riebjas, nekas nav labi. Visspilgtāk šis peridos izpaužas, ja iepriekšējais mēnesis ir bijis smagāks, ierobežojumi sev, apspiedusi sevi, dusmas uz sevi, vainas apziņa, tad depresīvais periods būs diezgan smags, kad varam uz ļīdzenas vietas sākt raudāt, kad niecīgākā darbība spēj mus izsist no miera līdz ārprātīgām dusmām. Pēc šī posma atkal sākas mūsu lieliskās un īpašās dienas.

Mums ir jāiemācās plānot sava dzīve, notikumus un atpūtu saskaņojot ar šo kalnedāru. Es nevēlos Jums iegalvot, ka šī ir vienīgā un pieņemtā patiesība, protams, ka nē, katrai ir savi uzskati, pieņēmumi. Arī es to neuztvēru pilnvērtīgi, bet tad eksperimentēju, un tad, pēc dažiem mēnešiem tu redzi pārmaiņas ne tikai sevī, bet arī ģimenē, tad saproti, ka tas tomēr strādā, protams, ka es joprojām palaižu garām šo mirkli, un nepieturos pie šiem psmiem, tomēr mēģinu lielākās lietas tomēr paveikt un saprast sevi. Apzinos to, ka visas jau problēmas sākas no tā, ka es savu enerģiju nepareizi izmantoju, tādejādi zaudējot savu sievišķību. Vēlos saprast šo enerģiju un izmantot tās spēku savā labā.

Ceru, ka tas Jums sniegs patiesāku vērtību Jūsu ikmēneša dzīvei, kurā katrai lietai ir sava nozīme.

Dziļā cieņā, Jūsu Sievietes Spēks.

Māmiņdiena

mama-i-cerka-1024x682Tā atmiņās iegrimstot, ik pa laikam pazib kādas bildes prātā, kā es bērnībā, agrāk, pirms gadiem desmit, domāju, mēģināju, centos iepriecināt savu mammu šajos svētkos. Man kā meitenei, kura vienmēr vēlējās but ātrāka, labāka, vienmēr bija vēlme paveikt vai izdarīt ko īpašu, par ko mamma priecātos. Šodien sēžu un domāju, kurš tad tas īsti brīdis bija, par kuru viņa dikti priecājās. Un ziniet? Es nevaru atcerēties, nevaru atcerēties nevienu māmiņdienu kurā būtu bijis paveikts vai pateikts, kas tāds, kas man liktos īpašāks par citām dienām. Nevainoju sevi par to, bet savā ziņā priecājos, ka arī citās dienās, vienkāršās, ne svētku dienās, es spēju mammu iepriecināt, pārsteigt ar vienkāršām, bet skaistām emocijām.

Vispār šie svētki pēc manām domām ir burvīgi, jo mūsdienu sabiedrība, kura bieži vien ir aizņemta, pārslogota darbā, savā ģimenē, pašiem neapzinoties ikdienas steigā aizmirst, nē, es pat neteiktu, ka aizmirst, es teiktu, ka neatrod tās 5-10 minūtes, kad būtu iespēja vismaz uzvanīt savai mammai, lai uzjautātu, kaut vai neatņemamo sarunas jautājumu: “Kā tev iet?” Un pabeidzot īso, ātro sarunu, pateikt paldies par visu, ko viņa mūsu labā ir darījusi, un šos brīnišķīgos trīs vārdus:”Es tevi mīlu”. Es zinu un esmu pilnībā pārliecināta, ka mātes sirdi šie vārdi sasildīs vēl vairāk.

Arī es, pēdējos sešus gadus esmu mamma, un sapratusi esmu to, ka man nevajag, lai man meita uzdāvina ko īpašu, lai sacer dzejoli, vai skaistu zīmējumu uzzīmē, jo viņas mazās, siltās plaukstas, kas apķer mani un viņas skatiens ir man kā dāvana, dāvana, kurai vērtību nav iespējams noteikt. Esmu pateicīga par to, ka man šī dāvana ir dota, kuru es mīlu, neatkarīgi no pastrādātajām blēņām vai nepadarītiem darbiņiem, viņa ir īpaša, jo viņa ir mana. Un zinu, ka katrai no mums, šīs dāvanas, viena, divas, trīs un vairāk ir brīnišķīgas, īpašas, kuras mums nozīmē vairāk nekā tikai visu.

Mana sirds sāpe, dziļā rēta, ko es vairāk jūtu šādās dienās, ģimenes svētkos, ir tā, ka man šī iespēja būt kā meitai savai mammai ir atņemta pēdējos desmit gadus(rudenī paliks desmit gadi, kā es atvadījos no savas mammas). Es ļoti labi apzinos, ka joprojām es esmu meita savai mammai, bet man vairs nav dota iespēja pateikt šos skaistos vārdus, kas sasildītu viņas sirdi, vai paveikt kādas lielas lietas, par kurām viņa priecātos. Kaut gan es zinu, ka viņa priecājas, un zinu, ka citā dzīvē mēs atkal būsim kopā. Jā, laiks dziedē, tikai šī sadzijusī rēta ir tik dziļa un bieži vien strutaina, iekšēji šīs sāpes ir tik lielas, bet šis lielais laiks ir iemācījis man šīs sāpes apslāpēt, ka es ik pa laikam atļaujos izraudāties brīžos, ka citam nāktu smiekli, bet saprotu, ka tā sāpju piepildītā burka plīst un es vairs nespēju atrast tur nevienu brīvu vietu, kur es tās sāpes spētu iespundēt. Un es ļaujos, ļaujos emocijām, par kurām nespēju valdīt, vai tās būs asaras, vai tie būs smiekli, mani tas neuztrauc, jo apzinos, ka katrai dvēselei savs ceļš ejams. Savs izziņas ceļš. Un ne mums spriest, kas ir pareizi vai nepareizi.

Bet, šī sāpe man dzīvē ir ļoti daudz ko iemācījusi, un viena no šīm mācībām ir mīlēt cilvēkus, kas atrodas man blakus, novērtēt viņus un cienīt viņus, neatkarīgi no tā, kādi viņi ir, kā viņi dzīvo vai nedzīvo, tā ir viņu dzīve, un es viņus mīlu, par to, kā viņi man liek justies, kad es atrodos viņiem blakus.

Un svarīgākais, ka šī burvīgā diena, kurā mēs varam sveikt, godāt savas mātes nav vienīgā diena gadā, kad mums tas būtu jādara, tas ir jādara patstāvīgi un no sirds, patiesi, lai tas sagādātu prieku Jums, jo tiklīdz tas sagādās prieku Jums, tad arī mammas būs laimīgas, jo viņām pilna laime ir tad, kad viņu bērni ir laimīgi.

Mīliet savas mammas, kamēr Jums šī iespēja ir dota, uzzvaniet viņām jebkurā dienas laikā, un vienkārši pasakot, cik ļoti Jums viņu pietrūkst, tas nekas, ka vakardien Jūs jau tikāties, jo atceraties, ka mēs viņu sirdīs esam uz mūžu.

P.S. Paldies mammu par visu, ko tu man šajā dzīvē esi man devusi.

P.S.S. Paldies, augstākajiem spēkiem, kas man dzīvē ir devuši otru mammu(vīra māti), kura man nekad neliek justies vientuļi. Paldies, tev par lielisko dēlu, ko esi izaudzinājusi un uzticējusi man. Es tevi mīlu!

Vēlmes

Šodiena ir vismaģiskākā diena gadā, kad varot ievēlēties jebkuru vēlēšanos un tā piepildīsies.
 
20. martā Saule ievirzījās Auna zvaigznājā. Tas bija uzskatāms par jauna astroloģiskā gada sākumu, spēcīgu starta punktu. Taču tāpat kā dienu līdzsvaro nakts, tāpat Sauli līdzsvaro Mēness. Tad lūk, šodien Mēness ieies savā sākuma fāzē, uzsāksies jauna mēness cikls, turklāt Auna zvaigznājā. Tādējādi Saules un Mēness enerģētika līdzsvarosies vienā zvaigznājā un, apvienojoties, dos milzīgu enerģētisko lādiņu. Šis ir unikāls brīdis, vienīgā diena gadā, kad ir vislabvēlīgākie apstākļi jebkā jauna sākšanai. Šajā brīdī enerģētiski var “piestartēt” jebkuru ideju un pretim saņemt milzīgu kosmosa atbalsu.
Pats būtiskākais mirklis būs 7. aprīlī plkst. 14:23. Tas nozīmē, ka astoņu stundu laikā pēc šī brīža jums ir jāapsēžas, jāpārdomā visas savas vēlmes un jāuzraksta tās uz lapiņas. Būtiski, lai vēlmes būtu konkrētas, precīzas un aptvertu tuvāko nākotni (ne ilgākam periodam, kā tuvākajam gadam). Sasniedzamo mērķu nedrīkst būt pārāk daudz. Vislabāk būtu izvēlēties skaitu 9.
Būtu lieliski, ja Jūs iedegtu sveci, atslēgtos no ārējās pasaules un pilnvērtīgi apsvērtu savas vēlmes. Ņemiet baltu lapu, sarkanu zīmuli vai pildspalvu, un realizējiet savas domas uz papīra, noteikti rakstiet tās tagadnes formā, tā it kā Jums jau tas viss ir. Ir jaatcerās, ka visam ir jābūt ar mēru, un nevajag uzstādīt sev mērķus, kuriem ir nepieciešami vairāki gadi, sāciet ar mazumu, vēlmēm, kuras jūs spējat realizēt, bet kurām Jums vajag to iekustināšanu. Jo jaatcerās, ka mēs saņemam tik daudz, cik mēs esam tajā brīdī nopelnījuši.
Cītīgi pārlasiet, vai tas ir tas, ko Jūs patiesi vēlaties, vai tas darbs, ko vēlaties atbilst Jums, vai vīrieti, ko vēlaties satikt ir tiešām Jums nepieciešams, vai bērniņš pie kura jau sen gribat tikt, Jūsu ķermenis ir viņam gatavs, izvērtējiet savas vēlmes, kas tad īsti ir tas, kas Jums nepieciešams. Izsakiet skaļi šīs vēlmes, aizsūtiet tās visumam, pilnvērtīgi un patiesi to izdarot, tas nozīmē, ka Jūs vairs ar šīm vēlmēm nedzīvojat un negaidat, kad esat to paveikuši, visums Jums sniegs atpakaļ to visu trīskārši un tajā brīdī, kad jūs to būsiet vismazāk gaidījuši. Atstājiet savu vēlmju lapu blakus šai svecei, ļaujiet, lai svece izdeg, tas norādīs uz to, ka tas viss ir aizgājis uz visumu.
Un pats svarīgākais, esiet patiesi pret sevi!Screen Shot 2016-04-07 at 5.02.35 PM.png

Garlaicība

“Man ir garlaicīgi!”, “Man nav ko darīt!”, “Ko lai izdomā!”, šos it kā izmisušos vārdus mēs dzirdam ik dienu, kur vien lūkojamies, tur tie tiek skandināti vai arī acīs nolasāmi. Cilvēki, šodien, 21. gadsimtā ir gatavi darīt visu, lai tikai tiem nebūtu garlaicīgi, tik ļoti mēs uz to lūkojamies, kā uz ienaidnieku, kurš mums ir jauzvar un jābēg no tā prom.

Mums šķiet, ka garlaicība mūs padara nelaimīgus, kādā noteiktā brīdī tā arī noteikti ir. Bet ir jautājums, kas mums rada šo garlaicību, kuru mēs bieži vien saucam arī par apnikumu. Vai sabiedrība, socīālā dzīve, kultūras produkti – TV reklāmas, Holivudas filmas utt. ir mūsu garlaicības cēloņi? Jo mums rodas vēlmes atrasties cittur, kur it kā ir labāk, kā arī bezmērķīgā skaudība mūs dzen garlaicībā, nenovērtjam  to, kas mums jau ir.

Kad esam iegrimuši šajā garlaicībā, mūsu attieksme nav no labākajām, esam neapmierināti, vīlušies apkārtējos cilvēkos, saskatam problēmu tikai citos.

Un ko mēs daram, kad mūsu attiecībās sākam just šo garlaicību? Rītos, pa dienu, vakaros mēs uzmetam skatienus savam mīļotajam cilvēkam, un sajūtas rodās, ka vairs nav nekā no tā, kas bija pirms tiem vairākiem gadiem, ka viss fantastiskais ir izdzisis. Un protams, mums kļūst garlaicīgi un nespējam vairs to izturēt.

Un liekas, ka labākā rīcība būtu iet katram savu ceļu, protams, ja tās ir dažu randiņu attiecības, to ir vienkārši pārtraukt, bet ko, tad lai dara, ja šī garlaicība ir ienākusi ilgstošās un nopietnās attiecībās? Biežākos gadījumos cilvēki sāk lūkoties apkārt, meklēt jaunus piedzīvojumus. Un, kad tu ielūkojies kādā cilvēkā, tev liekas, ka ir pazudusi pēkšņi šī garlaicība. Noteikti, ka no sākuma tas var šķist ļoti aizraujoši, jauni iespaidi, jaunas emocijas, jauni piepildījumi, lieliskākās zāles pret garlaicību, vai ne?

Bet ir ļoti svarīga lieta, kam būtu jāpievērš uzmanība, “realitāte”, ja tu tai pievērs pietiekošu uzmanbu, tad tā tevi notur uz zemes un tu savu dzīvi spēj izdzīvot veiksmīgi, protams ar kritumiem un kāpumiem, bet tu uz to skaties ar realistiskām acīm, tu sevī saglabā šo realitātes sajūtu. Mums ir jāmāk nenoliegt patiesība un pieņemt situāciju tāda kāda tā ir. 

Ja, tu sajūti attiecībās garlaicīgumu, apnikumu, apsēdities un abi izrunājiet šo situāciju. Strādājiet ar savām attiecībām, strādājiet galu galā paši ar sevīm. Galu galā, attiecību sākumu Jūs abi bijāt aizraujoši cilvēki, kas veidoja šīs skaistās attiecības. Jo visticamāk, ka nevis tava otra puse ir kļuvusi garlaicīga, bet gan paši vien esam kļuvuši garlaicīgi.

Bet tie citi, tie ir tikai citi cilvēki, kuri nemaz Jums neko nav nodarījuši. Šī garlaicība ir vienīgi vēlmju funkcija, un tā ir mūsu pašos. Neviens cits mūsu vēlmes nespēj nedz nolasīt, nedz izprast, tāpēc ātrākais un vieglākais ceļš ir izrunāties un pateikt, kas tev tajā brīdī nepatīk, garlaiko, vai kāds cits iemesls, bet šo garlaicību ir jāasociē tikai ar sevīm. Mūsdienu cilvēkam ir savā ziņā bail no garlaicības. Tāpēc, mēs bieži vien savu emocionālo uzbudinājumu remdinam jaunās vēlmēs un iespaidos. Un trakākais ir tas, ka mūsu vēlmes nekad nebūs apmierinātas, un, jo izmisīgāk mēs cenšamies izvairīties no garlaicības, jo vairāk mēs sev radam tukšu iekšējo pasauli, kas šķietami tikai izraisa vēl vairāk garlaicības.

 

Bieži vien, kad esam garlaikoti, mēs ēdam, lai arī neesam izsalkuši. Skatāmies sliktas filmas. Žēlojamies par lietām, kuras varētu darīt, bet nedaram. Un visas iespējamās vietas, kas mums ir blakus pilsētā, pagastā, Latvijā šķiet tik garlaicīgas, pat saulainā svētdiena mums bieži vien liek justies garlaikotai, pludmale mums šķiet garlaikota, skolas lekcijas, sabiedriskie transporti. Pat sarunas, mums sāk šķist garlaikotas, īpaši, ja mēs tajās runājam par rūtīniskajām ikdienas lietām.

Varbūt savā ziņā dzīve ir garlaicīga, bet tas nenozīmē, ka mums nevajadzētu izbaudīt savu dzīvi. Jo bieži mūsu dzīves lielākās baudas atklājas, tad, kad esam darījuši kaut ko patiesi garlaicīgu. No šīs garlaicības mums nav jābēg vai jābaidās, mums tā ir jāpieņem, mums ir jāmāk mīlēt savu garlaicību. Mums ir jāiemācās atklāt, ko šī garlaicība mums spēj iemācīt. Garlaicība mums sniedz iespēju ielūkoties sevī. Nepievērs nevienai balsij, kura tev teiktu, lai tu dzen prom to, vienkārši nedari neko. Ieklausies sevī un mēģini saprast, ko tā saka.

Es ceru, ka šis raksts nebija tev garlaicīgs, un garlaicība turpmāk būs tava padotā, kas tev palīdzēs, tad kad tu jutīsies garlaikots:)

 

 

Beznosacījuma mīlestība

Abstract-watercolour-art-painting-Love-Heart-08-by-Emma-PlunkettLielākā daļa no Jums noteikti aptuveni iedomājas, ko mīlestība nes sev līdzi. Es vienmēr esmu domājusi, ka mīlēt ir diezgan viegli, gan attiecības ar vecākiem, gan attiecībās ar savu partneri, gan ar saviem bērniem. Tikai nezin kāpēc, kad zaudējam vecākus, saprotam, ka šī mīlestība nav bijusi pilnīga no mūsu puses, atraidot savu vīru, esam nosodījuši viņus, un beigās apzinamies savas pieļautās kļūdas, un bērni? Cik daudzas mātes saka, ka viņām pret bērniem ir beznosacījuma mīlestība, bet cik tas ir nepatiesi, arī es tā domāju, kamēr pieķēru sevi pie tā, ka īstenībā es jau gaidu no sava bērna pretī, vai tā būtu kāda attieksme, vai kāds izdarāms darbs, klusībā, es gribu sagaidīt pretī kaut vai mieru un klusumu.

Trakākais, kad mēs attiecībās ar vīriem, ieejam tajā stadijā, kā lomu maiņā, tas ir, ja tu man tā, tad es tev arī tā. Kas gan tā par mīlestību, ja saredzam trūkumus? Mums ir jāmīl šie trūkumi. Un NEKAD mēs nedrīkstam tos izcelt. Jums no tā paliek labāk, tas Jums sagādā prieku? Bet, kā tad ar mīlestību, ko Jūs esat solījuši, ko esat skandinājuši visus šos gadus? Jums liekas, ka tā ir izdzisusi, es teiktu, ka tā nav, tā joprojām ir, tikai paslēpusies tumšākajā stūrī, no kuras tā it kā grib izlīst, bet bailes apsvilt gaismā joprojām ir. Bet mums ir jāvairo šī gaisma, jo tādā veidā mēs mazinam tumsu sevī.

Es ļoti labi apzinos, ka cilvēki, ar kuriem mēs atrodamies katru dienu kopā, iespējams nav ideāli, viņiem ir savi trūkumi, kas mūs kaitina, vai mēs vienkārši nespējam tos pieņemt, viņi ari mēdz mūs sāpināt, liek vilties, bet tas ir mīlestības lielākais izaicinājums, mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš ir, nevis tādu, kādu mēs vēlamies viņu redzēt. Mēs cenšamies ar saviem darbiem pierādīt to, ka esam tā vērti, lai mūs pavisam noteikti mīlētu. Mums ir jāmaina attieksme pret sevi, pret savām jūtām. Kāpēc mēs sevi mānām un liekam sev ciest? Kur ir palikusi tā cieņa pret otru cilvēku? Mīloša, sirsnīga, emocionāla attieksme īstenībā ir tā, kad mums cits ir tikpat svarīgs kā mēs paši. Mīlēt tuvāko kā sevi pašu un sevi pašu kā savu tuvāko – tieši šie vārdi visu pasaka mums priekšā.

Jā, ir daudz jāstrādā ar sevi, izlasot kādu poztīvas domāšanas grāmatu vai apmeklējot kādas SPA kūres, mēs bieži vien pēc kāda brīža atkal ieklīstam tajā pašā iebradātajā taciņā. Mums pašām ir jārada sava dzīve, un tikai mēs lemjam vai mēs izvēlamies dzīvot, vai mirt. Lai vieglāk būtu dzīvot, Jūs varat izvēlēties kādu jēgu, kas Jums ir tuvāka, vai sen sapņota ideja, mērķis, kas Jums liek justies stiprākai, šim mērķim vai jēgai ir noteikti jāpiešķir jūsu dzīvei veseluma sajūtas.

Noteikti ir lietas, ko nespējam mainīt, pagātne, bet mums tā ir jāpieņem, mēs nedrīkstam to noliegt, vai aizmirst, jo tai ir bijusi liela loma mūsu dzīvē. Ja mēs turpinam savu dzīvi uz priekšu, mums ir jāpieņem arī šī stāsta sākums. Protams, ka ir iespēja atstāt lielo kravu pagātnē, bet par nebijušu mēs to nevaram pataisīt.

Mīlestība rodas tikai tad, kad cilvēks ir pilnīgi harmonisks gan iekšēji, gan jebkurā viņa darbībā, tā, ka starp ārējo un iekšējo pasauli nav nekāda konflikta, lai noskaidrotu kā ir iespējams šādi dzīvot ir jāpievēršas ciešanām. Attiecības, mīlestība un ciešanas ir savstarpēji saistītas. Mīlestības izjūta ir viens no līdzcietības faktoriem, rodas tikai tad , kad jūs sākat saprast  visu iekāres kustību,  visu domāšanas kustību. Tad no šīs dziļās izpratnes un izjūtas rodas pavisam kas jauns, ko sauc par mīlestību.

Mīliet sevi, patiesi, nepiespiesti, skaisti un beznosacījumiem.

Pieradinātais

activebrain

Prāts? Kā uz to mēs skatāmies, kā uz domu mākoni, kā uz vienu vienīgu taisnību, kā uz savu personību? Ko tas ar mums dara? Un vai mēs spējam to ietekmēt? Par to būtu jārunā daudz un plaši, es Jums ļauju iespēju ierakties vismaz niecīgi tajā, lai saprastu, ko tas patiesi mums nodara.

Daudzi no mums jauc savu pieradināto prātu ar patieso esamību, kādi mēs esam īstenībā. Un šīs divas lietas atdalīt, rast tajās apskaidrību ir gandrīz vai pār mūsu spējām, bet es ticu, ka daudzi no mums spēj šo apskaidrību pieņemt. Pieņemt sevi kā pašu pilnību un būt vienotam ar sevi.

Mēs domājam, ka izmantojam savu prātu, bet ir jāsaprot, ka mēs to izmantojam aplami, es pat teiktu, ka tas drīzāk izmanto mūs. Tā ir kā atkarība no kuras mēs nespējam tikt vaļā. Un briesmīgākais, ka mēs ticam mūsu prātam, bet teikšu Jums atklāti, mēs maldinam paši sevi.

Šis instruments, prāts, kā bungu vālītes spēlē ar mums. Un mēs tik šīs vālītes asinam asākas un asākas, kamēr esam sevi pilnībā pieradinājuši. Pieradinājuši pie negatīvām domām, bailēm, skumjām, ļaunuma un citiem briesmīgiem kritērijiem, kuri mūs iekšēji grauj. Esmu pārliecināta, ka šādi mēs sevi paverdzinam savam prātam. Vienkāršos vārdos runājot, mēs esam sevi pieradinājuši, mēs nespējam atteikties no domām, īpaši no negatīvajām. Jo tās ir stiprākas par mums. Un lielākoties mums it kā liekas, ka tas mums sniedz prieka sajūtas, tikai bieži vien šis prieks pārvēršas sāpēs.

Iemācīties sevi nošķirt no prāta ir iespējams, kā viena no panākumu atslēgām ir pašreizējā brīža izmantošana. Mēs nedrīkstam sevi idenficēt tikai ar pagātni un nākotni, mēs šīs divas formas izmantojam kā savu esamību, bet tā gluži nav. Mums jāmācās izmantot pašreizējais brīdis, kurā mēs atrodamies.

Tiklīdz mēs nonāksim pie kaut vai vismazākās apskaidrības, mēs spēsim pacelties augstāk pār savām domām. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka jūs nespējat normāli domāt, vai prātot, Jūs joprojām to spējat, tikai āķis tam visam ir tāds, ka vairs nevis prāts nodarbina Jūs, bet jūs nodarbinat prātu. Un apskaidrībai ir liels bonuss, jūs jebkurā brīdī spējat izmantot savu domājošo prātu, tikai pavisam augstākā līmenī, krietni efektīvāk, un spējat koncentrēties uz vienu, tajā brīdī svarīgu lietu, domu, nevis ķert klāt vēl neskaitāmas.

Īstenībā prāts mums ir kā lielisks instruments, kurš mums palīdz aizsargāties un uzbrukt pret citiem prātiem, mēs ar to spējam apstrādāt, saglabāt informāciju – tas būtu tas patiesais prāta uzdevums. Bet ir jaatceras, ka prāts nespēs atrast risinājumu un lielākoties viņš Jums arī neļaus to meklēt, jo viņš pats ir būtiska problēmas sastāvdaļa. Neticēsiet, bet viņam ir lieliska vieta, kur atrasties, tā ir praktiskā ikdienas dzīve. Izmantojiet to tur, bet prātīgi, bez iespējām tam jūs apēst ar savām domām. Jo prātam ir tendence, kļūt par parazītu, kas bez jebkādas piepūles iznīcinās visu, ieskaitot pašu saimnieku.

Ko tad ar viņu darīt? Necīnīties, bet pieņemt viņu, ieklausīties, īpaši dusmu lēkmēs, sāpju laikā, apzināties tā esamību, jo tiklīdz jūs spējat to pieņemt, tas nespēj vairs Jūs gremdēt, tas peldēs Jums ilgi līdzi, bet Jūsu spēkos ir iespēja tam likt aizpeldēt, jo jūs būsiet to pieņēmuši. Un pieņemot to, Jūs apzināsieties, ka pašreizējais mirklis ir viss, kas Jums vispār ir. Nemeklējiet nekādus skaidrojumus, vienkārši palūkojieties sev apkārt, ieklausieties, vērojiet. Iemācieties pilnībā izmantot savas maņas.

Ļoti svarīga daļa ir iemācīties pievērst vairāk uzmanības šobrīdējai darbībai, nevis rezultātam, ko cerat sasniegt. Tiklīdz Jūs veltat lielāku uzmanību visam, kas atrodas pašreizējā mirklī, tā Jūsu darbībai piemītīs krietni lielāka veiksme, gādība, mīlestība, kas atspoguļosies rezultātā, ko gaidāt.

Un lielākā burvība, ko iegūsiet to apgūstot, Jūs ieviesīsiet sevī kārtību, un ari ārējā pasaule Jums apkārt būs pilnīgi savādāka, tā nostāsies savā vietā. Turiet savu iekšējo telpu tīru, nepiesārņojiet to. Un nekad neļaujiet savām bailēm iezagties jūsu pieradinātajā prātā.

Novēlu Jums būt mierīgiem, bet vienmēr palikt modriem!

P.S. Ļoti īsā kopsavilkumā izklāstīju par mūsu burvīgajām prāta spējām. Bet ja godīgi liekas, ka esmu Jums sniegusi tikai mazu gabaliņu no saules stara, bet tik ļoti gribētu Jūs aizvest līdz pašam saules kodolam, jo zinu un esmu pārliecināta, ka lasot šo visu rodas daudz pretrunu, un tas tikai tāpēc, ka mēs atkal darbinam mūsu prātu, pretojamies un negribam pieņemt.  Bet tas ir tikai sākums. Es vēl daudz un plaši Jums par to stāstīšu.

Elpojiet, dziļi un patiesi!

image1

Šobrīd, gandrīz jau veselu nedēļu atrodos Austrijā. Trešais gads kā esmu uz slēpēm un trešais gads, kā braucu uz Austriju slēpot. Teikšu atklāti pirmais gads bija diezgan traks, braucu uz tausti, otrais gads jau teorija ar praksi kopā līmējās, šis, trešais gads ir tāds, ka nu jau man liekas, ka pacēlāji pārāk ilgi brauc, un pārāk īsi nobraucieni, bet ne par to iet runa.

Šeit, kalnos ir fantastiskas iespējas, dziļi un ar pilnu krūti elpot Alpu gaisu. Liekas, kas gan tur ir īpašs, bet pēdējos vismaz divus gadus, es mēģinu uz daudzām lietām skatīties bērna acīm(to man palīdz realizēt 6 gadīgā meita). Nē, es nedomāju, ka tikai šeit Alpos gaisam ir kas īpašs, arī savās dzimtajās mājās Latvijā es mēģinu ar pilnu krūti elpot. Kāpēc tieši sāku ar Alpu gaisu, iespējams, ka tāpēc, ka esmu prom no mājām, no ikdienas rūpēm, raizēm, darbiem, un šeit es varu tam pievērst vairāk uzmanības.

Bet, vispārīgi runājot par gaisu, man gribējās parunāt par to, ka mēs bieži vien ikdienas raizēs, skrējienā, darbos un nedarbos, aizmirstam par tādām lietām, kā atelpām, pauzēm, mieru. Es pat teiktu, nevis mēs aizmirstam, bet apsiežam sevi, liekam sev apzināties, ka ir jāizdara tas un tas, lai varētu darīt to un to. Un beigās, kad iespējams ir laiks atelpai, mums par to vairs nav vēlmes nedz domāt, nedz gribēt. Un iespējams, ka daži no Jums sajūt tās spiedošās sajūtas kruškurvī, sajūtas, kad nespējam pilnvērtigi ieelpot gaisu un sajust sevi, mēs neko nejūtam, jo esam sevi izpumpējuši, un mūsos ir melns caurums, kas to gaisu norij vienā rāvienā un neļauj nemaz mums to izjust. Un noteikti, ka lielākā daļa, tam nemaz nepievērš uzmanību, uzskata to par normas robežām, vai vispār ignorē. Pēc manām domām, tā ir milzīga kļūda. Mēs apzināti nodarām sev pāri, mēs apzināti mokam sevi.

Pēdējā laikā cenšos sevi neapspiest ar laika trūkumu, mēģinu nepārdzīvot par neuzspēto, nenomocīt sevi, cittreiz tas izdodās, cittreiz esmu lielā cīņā ar sevi. Pēdējā laikā, esmu iemīlējusi sevi vairāk izprast, izprast to, kas darās mani, kāpēc piemēram man trūkst tā gaisa, kāpēc man gribas dziļi ievilkt elpu, bet nespēju to pilnvērtīgi izdarīt.

Tāpēc savā ikdienas ritenī, mēģinu izsekot visām savām domām, darbībām, kas mani ir līdz tam novedušas, pie dažiem secinājumiem esmu nonākusi. Apzinos to, ka ir jāatrod sevī iekšējs miers, līdzsvars. Miers, tas nenozīmē, ka es nespēju dusmoties, ka es nespētu bļaut, nespētu mest šķīvjus pret zemi, tas nozīmē to, kas es tieši to visu varu darīt, bet manī ir iekšējs miers, esmu līdzsvarā ar sevi, es nenodaru sev pāri, es nepaturu sevī dusmas, aizvainojumu, es tos spēju izbļaut, izteikt vai jebkādi citādi izlaist ārā, bet pašu galveno saglabāt, saglabāt sevī mieru.

Es apzinos, ka mūsdienu pasaulē sagaidīt mieru ir neiespējamā misija, bet vienīgais ko es varu mainīt, es varu sagaidīt to dziļo un patieso mieru sevī un es varu elpot gaisu, par kuru man nevienam nav nedz jāmaksā, nedz jaatsakitās.

Elpojiet, dziļi un patiesi!

Sievišķība!!!

woman_painting_artistic_hd_wallpaper_1920x1080_by_a111h1-d7avt2jKas tad īsti ir sievišķība? Kas mūsos ir tas, kas mums sniedz šo sievišķību? Vai tās būs kārtējās kurpītes, vai tā būs kārtējā kleita skapī, lēna gaita, skaists smaids, gari mati, starojoša āda un daudzi citi ārējie faktori. Vai tomēr ir svarīgas arī tās iekšējās sajūtas, kāda sieviete ir kā personība, un kas notiek viņas galvā, kādas ir viņas sajūtas, kāds ir viņas dvēseles stāvoklis. Skaidri un gaiši es varu pateikt, ja domājat, ka uzvelkot kurpes un kleitu Jūs būsiet uzreiz sievišķīga, tad likšu Jums rūgti maldīties, tā noteikti nebūs. Un ja Jūs domājat, ka nēsajot bikses un botas, bet būsiet izkopusi savu iekšēji smalko emocionālo pasauli, kas padarīs Jūs par sievišķīgām, arī tur Jums nāksies vilties. Pēc manām domām, katrai sievietei ir svarīgi apzināties savu sievišķo būtību, ko noteikti liela daļa nemaz neizmanto un iespējams pat neapzinās. Vai uzvelkot kurpes un kleitu mēs kļūstam sievišķīgas, vai vienkārši esot skaistas mēs vairojam šo savu būtību ar to, kādas vien esam.

Mums jau liekas, ka piedzimstot kā sievietes, tad arī šī sievišķība jau tiek ielikta klēpī un vairojas pati par sevi, bet tā gluži nav, jo mēs gan spējam to vairot, gan spējam to norakt. Bet tas noteikti nenozīmē, ka mēs to nespējam atjaunot. Mamma ir tā, kas mums pirmā dod sievišķo enerģiju, tāpēc mums ir jāuztur labas attiecības ar visām sievietēm savā dzimtā. Mēs esam sievietes un mums ir sievietes ķermenis. Mūsu dvēsele ir izvēlējusies sievietes ķermeni un tas nozīmē, ka mums šajā dzīvē ir jāiegūst sievišķā pieredze. Sievietes saņem enerģiju no zemes. Ir svarīgi, ka sieviete rūpējas par savu garīgo un fizisko stāvokli. Jāapzinās savs sievišķais spēks un tas, ka mēs esam vērtas tādas kādas mēs esam.

Daba mums ir devusi iespēju iegūt bezgala lielu spēku. Tomēr, mēs lielākā daļa necenšamies iegūt piekļuvi tai. Mēs izvairāmies dzīvot vienotībā ar sievišķo enerģiju un būt tiešā kontaktā ar sievietes spēku. Tātad, kā viens no svarīgākajiem noteikumiem ir, ka sieviete ir kontaktā ar savu iekšējo būtību. Mūsu dvēselē ir mīlestība, mēs esam jūtīgas, bet mums piemīt veselais saprāts. Un protams, ka Jūs iespējams nespēsiet pieņemt, bet sievietes spēks ir VĀJUMS. Tas skan diezgan briesmīgi, bet tomēr ir jaatceras, ka kļūstot stiprām, mēs ieņemam kaujas pozīciju un sākam cīnīties, kas noteikti nevairo mūsu sievišķību. Vēl viena neizsakāmi svarīga īpašība, kurai ir jāpievērš pastirpināta uzmanība, tā ir uzticēšanās. Teikšu atklāti, man iet diezgan grūti ar šo, cittreiz liekas, ka es nespēju uzticēties pati sev, kur nu vēl kādam citam. Bet, mums sievietēm ir jāmācās uzticēties, es zinu, ka Jūs šobrīd domājat, ka esam tik daudziem uzticējušies, tik daudzi ir darījuši Jums pāri, bet uzticēšanās vairos Jūsu sieviško hormonu(oksitacīnu), jo tiklīdz Jums māc šaubas, tātad ieslēdzās kaujas pozīcija aizstāvēties, kas atkal vairo vīriško hormonu(testateronu), kas pavisam mums nav vajadzīgs.

Tātad, mēs spējam vairot savus sieviškos hormonus ar to, kas mums patīk. Mums ir jaizbauda savs ķermenis, mums ir jāpatīk par to rūpēties, mazgāties, krāsoties, vingrot, dejot un viss iespējamais, kas Jums liek justies labi. Meiteņu čalošana, pasēdēšana. Lieliski, ja Jums ir hobijs, kas Jums ļauj atslābināties, aizmirst visas rūpes un raizes. Noteikti būtu jābūt arī dienas režīmam, tā noteikti nav disciplīna, tā ir kā upes gultne, pa kuru mēs virzamies, cittreiz izejot no krastiem, cittreiz apejot šķēršļus, bet plūstošām darbībām.

Pavisam noteikti, ko ikdienā mums nebūtu jādara, mēs nekad nedrīkstam sevi salīdzināt ar citām, mums nedrīkst pastāvēt konkurence  un sacensība. Mums nav jāskrien, nav jauzspēj laikā, mums ir jāiet lēnām, jāēd mierigi un nesteidzoties. Ir svarīgi apzināties, ka mēs nevienam neupurējamies, mēs nedrīkstam darīt to, kas mums nepatīk, kaut vai apstākļi to spiež(izņemot dažas dzīves ikdienišķas lietas, kaut vai kā bērna autiņu nomaiņa).

Gribu minēt to, ka spēks nav jauztver vienpusīgi, jo no vienas puses tas ir fizisks(vīriešiem), no otras puses tas ir psihisks. Un jaatceras, ka mēs, katrs, sieviete un vīrietis esam spēcīgi savās polaritātēs. Mums, sievietēm ir jābūt spēcīgām tajās sfērās, kurās, mēs patiešām esam spēcīgakas, radot mīlestību, harmoniju, prieku, laimi sev apkārt. Protams, ka vīrieši vēlas sev stipras sievietes blakus, bet sievietes ar augstu enerģijas līmeni, piepildītas un laimīgas.

Noteikti savu sievišķību, mēs zaudējam tajā brīdī, kad “nē” vietā sakām “jā”, kad apvainojamies, tenkojam, neatpūšamies, emocionāli apspriežam kā dzīvo citi, runājam par politiku, dusmojamies uz sevi, necienām sevi.

Kas mūsos vairo sievišķību? Tās ir tās lietas, ko Jūs noteikti sen esat gribējušas paveikt, apgūt jaunas zināšanas, ceļot, iepazīties ar jauniem cilvēkiem, pastaigāties, pamēģināt ko jaunu, pārvarēt savas bailes, darot radošas lietas un tā varētu turpināt un turpināt, bet Jūs noteikti zināt savu sarakstu krietni labāk.

Sievietei sava sievišķā enerģija ir jāpiepilda gan fiziskajā ziņā, gan emocionālajā, gan intelektuālajā, gan garīgajā.

Katra sieviete savu personīgo sievišķību spēj vairot ar daudzām sev patīkamām lietām, bikšu vietā nēsāt svārkus, uztaisīt manikīru, palasīt labu grāmatu, apmeklēt kādus kursus(pavārkursus, šuvējas kursus utt.), aiziet pie friziera, apmeklēt teātrī, izpalīdzēt draudzenei, ieiet vannā, palīdzēt citiem cilvēkiem, piedalīties labdarībā, aiziet uz kino, mīļās, es vēl varētu turpināt un turpināt, sarakstu vislabāk izveidot pašai, un ik pa laikam kaut vai sev reizi nedēļā, kā minimums atvēlēt šo laiku, kurā jus spējat darīt to, ko Jūs pašas gribat, kas Jūsos ienesīs mieru un laimi. Mīliet sevi, saudzējat sevi un tad arī šo mieru Jūs jutīsiet sev apkārt, kas stresa līmeni nodzīs ja ne līdz nullei, tad vismaz līdz minimumam noteikti.

Jo mēs esam sievietes – spēcinošais dzīvības spēks pasaulē.

P.S. Un aizmirstat par smago maisiņu nešanu, vai nu izmantojiet ratiņus, vai nu ļaujiet to darīt vīrietim, tas nav mums jādara.