Reiz sen senos laikos, dzīvoja meitene, kurai likās, ka viņas dzīvē ir viss ko vien var vēlēties, burvīga pils, rožaina ikdiena, skaista meita, viss, ko vien sirds kāro. Bet pienāca brīdis, kad šis skaistais kāršu namiņš sabruka, lai arī sākumā viss likās, ka tas nenotiek ar šo meiteni, tomēr tā bija realitāte. Viss, kas likās gadiem celts un stutēts bija viena vienīga šīs meitenes ilūzija, ilūzijā, kurā viņa pati vīlās. Un cik grūti viņai bija to atzīt, bet nonākot aci pret aci ar šīm ilūziām, meitenei bija jaizvēlas, turpināt dzīvot tajās, vai tomēr atvērt acis un pieņemt īsto realitāti. Meitene ņēma virsroku un izvēlējās “realitāti”. Tā viņai palīdzēja, piedot, iemīlēt no jauna, ticēt un vēlreiz ticēt, lai cik reizes nokristu uz ceļiem, neatskatoties ne uz ko, pavērt acis plašāk, pacelt galvu pret debesīm un ļaut noticēt.
Ticība viņai bija liela, un cerība arī nekur negaisa, bet iepriekšējo ilūziju drazas mina ik pa laikam uz papēžiem, kas neļāva pilnvērtīgi baudīt realitāti, jo tevi nomoka nezina, bet kāpēc es, par ko tas man, es nebiju to pelnījusi. Pagāja gadi, līdz šī meitene saprata, es izmācījos vienu nodaļu, un bija jāsāk lasīt nākamā, bet tik ļoti bija grūti to pieņemt, ka ik pa laikam bija vēlme atvērt iepriekšējās nodalas lappaspuses, lai vēlreiz izanalizētu, izmaltu visu, kas bija kļūdains, kas bija neīsts. Un jaunajā nodaļā, šī meitene atskārta, ka nemaz nebija nepareizu lietu, vai pieļautu kļūdu, tas viss bija brīnišķīga skola, kas ļāva atvērt acis, kas iemācīja izlaist putnu no iesprostotā būra un izplest spārnus.
Jaunajā nodaļā, šī iepriekšējo ilūziju pārņemtā meitene mācās nocirst savu EGO, izrakt viņu un apglabāt, neļaut spēlēties ar sevīm, mīlēt sevi vairāk, piedot sev un citiem. Viņai cittreiz sanāk lieliski, cittreiz viņa krīt ik uz soļa, un niknās dusmās ir nikna ne tikai uz sevīm, bet visu pasauli. Viņa mācās ticēt no jauna, arī tad, kad acīm redzamais saka pretējo, viņa mācās mīlēt no jauna, zinot, ka tā atkal var būt viņas ilūzija, viņa mācās būt pati, patiesa un īsta, zinot, ka sabiedrība grib redzēt citas pieņemtas normas. Viņa tic, ka ir laimīgas ģimenes, kurās cilvēki pārstāj būt egoisti, jo pasaulē jau tā ir daudz piedirstu ģimeņu, sāpju ciestu bērni, viņa tic, ka veči pārstās mainīt vecenes, domājot ka kvantitāte kādā brīdī pāraugs kvalitātē, bet tā nepāraug. Viņa savu ego ir pirmajā dzīves posmā uzcēlusi, tagad viņa mācās no tā tikt vaļā.
Šodien šī meitene, sev tic vairāk jā jebkad cittreiz, viņa tic, ka pasaulē viss sagriezīsies kājām gaisā, un cilvēki pārstās skriet pēc īslaicīgā, un atradīs spēkus pacietīgi gaidīt ilglaicīgo. Viņa mīl visu, ko viņai dzīve ir sniegusi, gan labos darbus, gan ļaunos, jo tie ļāva iepazīt monētas abas puses. Viņa mācās lūgties, jo mēs nekad nezinam, kas būs rītdien un parīt. Viņa bezspēkā māk gāzt mūrus, jo zin, kad tad vēl, ja ne šodien. Viņa mīl, viņa atkal mīl, patiesi un no sirds, ar acīm asarās, un spēcīgi pukstošu sirdi.
Lai arī, šī meitene ārēji ir spēcīga, viņa iekšēji mēdz but trausla, maiga kā gaisā lidojoša pūka, kas cītigi meklē vietu, kur vismīkstāk nosēsties, lai arī zina, ka viņa pati ir tik maiga, ka viņa var nosēsties jebkur, bet viņai neder jebkur, jo priekšā vēl tāls ceļš ejams, un viņa zin, ka viņa to noies, līdz pašām beigām, neatskatoties, kas ir bijis aiz muguras, bet gan katru reizi verot vaļā jaunas durvis.
Šī Meitene, novēl Jums, nepazaudējiet savu sirdi šajā piedr….jā pasaulē, neuzķeraties uz to, kas ir izdevīgi pasaulei, iemācies pateikt sev skaidru: “JĀ” vai skaidru: “NĒ”. Nepieļauj domas vārdiem, VARBŪT, NU ŠODIEN VĒL NĒ, LABĀK RĪTDIEN, PĒC MĒNEŠA VAI GADA. Notici sev, ja nespēj, tad lūdz palīdzību, vienalga kam, māsai, mātei, draudzenei, kolēģei, Dievam, Budai un tava sirds atvērsies, lai atkal spētu ticēt! Neapmaldies, galamērķis visiem viens, tik atkarīgs, pa kuru dzīves posmu mēs izēlamies soļot.
Vienmēr, Jūsu Sanita!
sievietesspeks 