Palūkojoties apkārt, paklausoties cilvēkos, esmu secinājusi, ka es nezinu, kā izmantot cilvēkus. Es nesaprotu, kā ar kādu var draudzēties, jo viņam ir daudz noderīgu paziņu. Man nav saprotams, šo cilvēku lietderība tajā, kāds noteikti teiks, mans redzējums ir pārāk šaurs, lai to saprastu. Bet man ir svarīga sava iekšējā pasaule.
Es nevaru būt kopā ar vīrieti tikai naudas vai citu materiālo lietu dēļ, jā tās ir svarīgas, rēķini nekur nepazudīs un bērni jāapģērbj. Ja mana dvēsele atturas no cilvēka, tad, lai ko viņš manā labā darītu, es nespēšu ar viņu aizmigt vienā gultā, dzīvot vienā dzīvoklī, izlikties viņam un teikt nepatiesus mīlestības vārdus.
Es nezinu, kā var nodot draugus un radiniekus sava labad. Kā var iegāzt cilvēku, kurš jums uzticējās, ar kuru jūs izgājāt caur uguni un ūdeni? Kā var tikt tam pāri, iet tālāk un naktīs mierīgi gulēt? Man tas nav saprotams.
Es nezinu, kā pielīst. Nē, nu ne jau tajos sīkumos, kad tu mammai saki, ka borščs bija garšīgs, lai neapbēdinātu, lai gan patiesībā ir bezgaršīgs, bet gan globālās lietās. Kad kāds uzvedas pretīgi, es nespēju uz to aizvērt acis. Es nevaru piekrist cilvēka viedoklim, kas ir pretrunā ar manējo, pat ja tas man būtu izdevīgi.
Daudzi man ir teikuši un joprojām saka, ka ar maniem principiem un tiešumu tālu netiksi un vispār ir grūti dzīvot šajā nežēlīgajā pasaulē. Bet no otras puses, es esmu godīga pirmām kārtām pret sevi, un man nav kauna par savu rīcību. Par pārējo nedomājiet, ikviens spēs izlauzties, ja vien pats to vēlēsies.
Priekā mīļie, šovakar pie siltas tējas tases un Ziemassvētku meldiņiem dodos brīvdienu mierā.
sievietesspeks 