Kļūst daudz vieglāk, ja atceries, ka cilvēkiem nav īpašības, bet gan resursi. Ja cilvēks ir laipns, tas nenozīmē, ka viņš ir laipns 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Tas nozīmē, ka lielāko daļu laika viņam ir resurss būt laipnam. Un tomēr – ne vienmēr.
Pieklājīgi cilvēki dažreiz noraujās. Gudrajiem gadās pateikt stulbas lietas. Talantīgi un radoši cilvēki krīt radošuma izsīkumā. Enerģiskie nogurst, atsaucīgie un vērīgie atkāpjas sevī, pieklājīgie kļūst aizkaitināmi un rupji.
Palūkojoties apkārt, paklausoties cilvēkos, esmu secinājusi, ka es nezinu, kā izmantot cilvēkus. Es nesaprotu, kā ar kādu var draudzēties, jo viņam ir daudz noderīgu paziņu. Man nav saprotams, šo cilvēku lietderība tajā, kāds noteikti teiks, mans redzējums ir pārāk šaurs, lai to saprastu. Bet man ir svarīga sava iekšējā pasaule. Es nevaru būt kopā ar vīrieti tikai naudas vai citu materiālo lietu dēļ, jā tās ir svarīgas, rēķini nekur nepazudīs un bērni jāapģērbj. Ja mana dvēsele atturas no cilvēka, tad, lai ko viņš manā labā darītu, es nespēšu ar viņu aizmigt vienā gultā, dzīvot vienā dzīvoklī, izlikties viņam un teikt nepatiesus mīlestības vārdus.
Es nezinu, kā var nodot draugus un radiniekus sava labad. Kā var iegāzt cilvēku, kurš jums uzticējās, ar kuru jūs izgājāt caur uguni un ūdeni? Kā var tikt tam pāri, iet tālāk un naktīs mierīgi gulēt? Man tas nav saprotams.
Es nezinu, kā pielīst. Nē, nu ne jau tajos sīkumos, kad tu mammai saki, ka borščs bija garšīgs, lai neapbēdinātu, lai gan patiesībā ir bezgaršīgs, bet gan globālās lietās. Kad kāds uzvedas pretīgi, es nespēju uz to aizvērt acis. Es nevaru piekrist cilvēka viedoklim, kas ir pretrunā ar manējo, pat ja tas man būtu izdevīgi.
Daudzi man ir teikuši un joprojām saka, ka ar maniem principiem un tiešumu tālu netiksi un vispār ir grūti dzīvot šajā nežēlīgajā pasaulē. Bet no otras puses, es esmu godīga pirmām kārtām pret sevi, un man nav kauna par savu rīcību. Par pārējo nedomājiet, ikviens spēs izlauzties, ja vien pats to vēlēsies.
Priekā mīļie, šovakar pie siltas tējas tases un Ziemassvētku meldiņiem dodos brīvdienu mierā.
Lai kas dzīvē notiktu, lai kāda būtu pieredze, kas tev bija jāpārdzīvo, nekad neļauj mīlestībai pazust tevī ❤️.
Tava pieredze bija svarīga un nozīmīga. Bez tās tu nekļūtu par to, kas tu esi šobrīd, nebūtu ieguvusi to, kas tev ir tagad, un nebūtu izdarījusi sev būtiskus secinājumus savai turpmākajai dzīvei ❤️ Mīlestība ir visa pamatā! No mīlestības paliek visspilgtākā atmiņa un pateicība tavai pieredzei un visiem tajā esošajiem cilvēkiem.
Lielā dzīves zinātne ir tāda, ka tu nekad neko nesasniedz viena pati. Aiz tevis vienmēr ir visi iespējamie cilvēki, sākot ar tavu piedzimšanu, ģimeni, draugiem no smilšu kastes, skola, universitāte, katras attiecības, visas atziņas pēc situācijām ar apkārtējiem un dialogiem ar draugiem, paziņām. Tevi ietekmējapilnībā viss, tas radīja tevi pa maziem gabaliem, kas nozīmē, ka tavai Mīlestībai ir milzīga vērtība un pat mīlestības vilšanās nevar aizvērt tavu sirdi 💔.
Sāpes padara tevi stiprāku, kaut vai simts reizes izmaini sevi ārēji, iekšā tu uz visiem laikiem atcerēsies to, ko jebkad esi jutusi, kas nozīmē, ka tev bija vajadzīga šī pieredze… šī pieredze esi tu❤️ Dzīvo tā, kā jūti, bet neaizver sirdi❤️🙏🏻
Mīlestība ir kā fēnikss, vienmēr paceļas no pelniem un palīdz iziet cauri visiem apstākļiem, lai spētu pacelties vēl augstāk Mīlestība rada jaunas pasaules, mīlestība dziedina sirdis, mīlestība ir pāri visam materiālajam… Tu esi mīlestības vērta, vienkārši mīli, neatskatoties…
✍🏻 Katram no mums ir tāda vieta dvēselē: slepenais skapis, slepenā kabata, tumšs stūris, lāde vai seifs, un mēs nevienam tur durvis neatveram, mēs neatklājam šo dvēseles daļu. Mēs to neizgaismojam citu cilvēku acīm un neizsaiņojam to, kas tur atrodas. Tur mums slēpjas viss, kas pagadās: asaras – aiz skaļiem smiekliem, smieklīgi joki – garīga sauciena vietā. Tur mēs glabājam savus vissiltākos skūpstus un caururbjošākos vārdus, kādi mums jebkad ir doti. Tur ir glīti izkārti komplimenti, ko mums izsaka nevajadzīgi cilvēki, un visakūtākās pretenzijas pret mums no pašiem tuvākajiem. Tur, saburzītos palagos, mūsu prātā guļ visu to cilvēku vārdi, kurus jebkad esam satikuši un kurus vēl mēs, iespējams, gaidām. Tur, plauktos, ir sakrautas simtiem mūsu masku, un tajā pašā vietā visas mūsu cerības un sapņi ir izkaisīti kā lauskas no saplēstiem spoguļiem. Tur slēpjas mūsu viss – viss. Vienīgi tur mēs esam īstie…
Mēs dusmojamies uz cilvēkiem, ja viņi nav tādi, kādus mēs vēlamies viņus redzēt. Kad kāds neierakstās mūsu ilūzījās, redzējumos, uzskatos, saucat kā vien vēlaties, tas mūs kaitina, sadusmo, izved no pacietības. Bet vai tad kādam vispār jaatbilst mūsu vēlmēm, redzējumam? Ja mēs pārstāsim visu likt sevis idealizētajos rāmjos, mūsu prātos un sirdī iestāsies neierobežota mīlestība un miers ♥️
Brūces uzreiz nesadzīst. Asinis nevar piespiest ātrāk sarecēt, un šūnas nevar ātrāk atjaunoties. Viss rit savu gaitu, savā ātrumā un noteiktā laikā.
Tas pats ir ar psiholoģisko stāvokli. Ir jāļauj šim stāvoklim izjust visus posmus. Nav nepieciešams to noturēt, apkopt brūci un aizmirst par to, nepaātriniet dzīšanas posmu ar brīnumlīdzekļiem. Jums ir jādod sev IZSLIMOŠANAS iespējas.
Zaudējums sāp. Šķiršanās sāp. Ziņas ar sliktu saturu sāp. Neatbildētā ziņa sāp. Sāpīgi vērsts vārds pret Jums sāp. Ne-mīlestība sāp. Ignorēšana sāp. Greizsirdība sāp. Nav nepieciešams bēgt no tā, izvairīties, noslāpēt to sevī, jo tas ir jāizdzīvo.
Ir jāizslimo, tāpat kā gripas gadījumā, jums ir gultas režīms, jūs malkojat zāļu tējas ar medu, lai atgūtos. Ir jāpieņem šīs sāpes un šis stāvoklis. Atzīties un apjaust to, ko jūti. “Jā, es esmu greizsirdīgs”. “Jā, es baidos viņu pazaudēt, nāvīgi baidos.”
Un sajust. Raudāt. Dusmoties. Izlikt dusmas. Izšķirot fotogrāfijas. Rakstīt stulbas vēstules, tās nav obligāti jānosūta, bet noteikti jauzraksta, viss, kas ir sakrājies.
Veltiet kādu laiku šo sāpju pārvarēšanai. Esiet tajā. Bez attaisnojumiem. Bez pārslēgšanās. Nenovirzoties. Atvēliet laiku, lai apzināti izjustu sāpes. Un atveseļošanās noteikti pienāks ❤️
sievietesspeks 