Man šķiet, ka cilvēki ir aizmirsuši par atbildības sajūtu. Pilnīgi it visā: vārdos un darbos, un dažreiz mēs kādu aizvainojam, nedomājot par to, kā tas ietekmēs cilvēku, viņa emocionālo stāvokli. Mēs apzināti izvedam no līdzsvara viņus. Nedariet tā.
Kurā brīdī, mēs pazaudējām līdzcietību pret citiem, kurā brīdī uzticību mēs nomainījām pret labāko tenku objektu, kurā brīdī, mēs izvēlējāmies savu tuvāko noliegt, nomelnot, padarīt par grēkāzi? Kāpēc neviens nedomā par nākotni, Jūs to nodarat ne jau svešiniekiem, par kuriem varat aizmirst, tiklīdz durvis ir aizvērtas. Bet nodaram ļaunu savējiem, ar tiem, ar kuriem būs jādzīvo tālāk. Ar tiem, kuri nekādos apstākļos nepazudīs no tavas dzīves. Ar tiem, kuriem būs nepieciešama tava palīdzība, ja kaut kas notiks. Un pēc saviem darbiem vai izteiktiem vārdiem būs jādzīvo tālāk. Un vainot sevi notikušajā – pat ja mēs nemaz neesam vainīgi. Mūs saista neredzamas saites ar tuvākajiem. Un tāpēc mēs neatbildam sitienam ar pretsitienu, apvainojumu pret apvainojumu – jādzīvo tālāk. Gribam vai negribam esam vienā iepakojumā.
Apstāties ir vieglāk, pat ja tavs tuvākais kļūdās. Jūs varat klusībā aiziet – dažreiz pat tā ir labāk. Bet nekādā gadījumā nerunājiet skaļi sliktu. Jo tad viss sanāks tā, ka atkal būsim kopā, tā dzīve rit. Un sliktie vārdi visu saindēs… Domāsim par nākotni, pat konfliktējot. Par to, kā dzīvojam tālāk – kopā. Iemācieties priecāties par tuvāko panākumiem, jo Jūs nespējat apjaust cik lielā bedrē viņš ir bijis, un cik daudzas reizes kritis tur atpakaļ, lai nonāktu tur, kur viņš šobrīd atrodas, un šīs virsotnes ir sasniegtas pašu spēkiem, bez jebkādas palīdzības, atbalsta. Un dzīve ir mainīga, bet labvēlīga tiem, kas varēja izkļūt un pārvarēt. Panākumus nenosaka virsotne, kurā uzkāpām, bet gan bedres dziļums, no kuras izkāpām. Šīs ir vērtības, kas jānovērtē. Esat patiesi, un nenodarat ļaunu tiem, kuri Jums ir uzticējušies, bijuši blakus un pieņēmuši Jūs kā savējos, tā ir reta parādība, kura viegli var izslīdēt no pirkstiem…
sievietesspeks 